Tā kā Lauriņai pēdējās 2 dienas nekas nesāp/neneiz/ nekņud, arī ēd biki retāk nekā pirms tam. Izdomāju iedot viņai tējiņu, lai lēnā garā saķtu pireadināt, ka ir arī citas kaislības ne tikai piens. Un ja jau viņai tas zīšanas reflekss mierinājumam tik vajadzīgs, tad labāk tomēr lai pupu zīž, ne manu krūti. Nu lūk, uztaisu tējiņu pudelītē, dodu Laurai. Tējiņu ārā nezīž, bet pudeles pupu labprāt pa muti žižļā. Iebāž to mutē, izbāž savu mēlīti pa apakšu ārā un pūš siekalu burbuļus. Likā s- ja jau dzert negrib, ņemšu nost to pudeli, bet nē! vajagav viņai! Nu lūk, tā nu jau minūtes 10 spēlējas ar pudeli un izskatās, ka spēlēsies ilgi. Viss jau būtu labi, bet viss pamazām mitrs paliek - pupa galā tak ir caurumiņš un pa kādai pilei vislaik tek laukā.
varbūt izdosies lēnā garā pie sosītes pieradināt. Visamz naktī nebūs viņai krūts jādod, jo to Laura ne jau ēst gribēšanas dēļ prasa, bet lai iemigt varētu, ja sanācis pamosties.