Zupu uzvārīju, bēnu pabaroju. tagad var uzrakstīt bik par vakardienu.
Vakar tātad Laura saslimojās: klepus un pūžņojoša actiņa. Vakarā, kad no darba jancis pārnāca, aizbraucu līdz centram iepirkt šo to ēdamu un zālītes Laurai. Aizbraucu uc centru ar pirmspēdējo autobusu un daudz laika man nebija. Zvana mamma un saka, lai, ja jau esmu pilsētā, atnāku līdz viņai. Viņa aizvedīšot mani mājās. Oki. Sapērkos paiku (ja jau ar mašīnu ved, tad var vairāk), nopērku Laurai zāles klepum, zobiem un dodos pie mammas. Visu laiku prātā ir tas, kā Jancim ar Lauru mājās iet, jo Luara visu dienu bija čīkstīga, ēda vai ik pa stundai. Turklāt Jānis atstājis darbā telefonu (kā vēlāk izrādījās, ka ne) un es satraucos, ak ši snevarēs padot ziņu, lai pasteidzos, ja nu bērns nav nomierināms (pēc iepriekšējās nakts, kad redzēju, kā Laura var kliegt aiz sāpītēm un nespēt rimties, par to ar uztraucos. Vārdu sakot es vakar visu dienu kā tādas liels kamols staigāju un raudāt gribējās). Vārdsu sakot aizeju pie mammas, tur ome atbraukusi. Uzreiz iztaisīties braukt nevaram. Nevar atrast vilnas zeķītes, kuras oma adījusi Laurai, tad atceras, ka auksto gaļu man vaig iedot līdz, bet nevar atrast trauku, kru ielikt. tad no pagraba kāds maisiņš ar kartupeļiem jāpielasa. Tas viss ir forši, bet es vislaik kā uz adatām: kā viņiem mājās iet. Galu galā vēl pie plātsmaizes tiku un varējām iet uz mašīnu. Mamma izdomāja, ka brauks ar omas mašīnu, jo pašai bendzīna nav daudz. A ar omas mašīnu mamma nekad nav braukusi un tā jau ar nav nekāda šikā (tas vēl maigi teikts). Vārdsu sakot, izejam laukā, mamma mēģina atslēgt mašīnas durvis. Nesanāk. Atslēgu saišķi tik 2 atslēgas un oma vēl izstāstīja, kura ir kam, bet vienalga nesanāk. Rezultātā atsleģa iesprūst slēdzenē un ne uz priekšu, ne atpakaļ. Es stāvu tumsā un klusēju. Domāju, būtu šoreiz braukusi mājās ar autobusu, būtu mierīgāk un ātrāk. Tiesa, tad nebūtu ne kartupeļu maisa, ne plātsmaizes un aukstās gaļas. Atslēgu ārā dabūt nevar. Mamma noķibin aizdedzes atslēgu un ierāpjas mašīnā caur bagāžnieku. Vēlāk vairs to nemāk aiztaisīt ciet :D Tātad tā kā varētu braukt. Taču vispirms jāsaprot, kā tā mašīna darbojas, kur gaismu slēģi, kā pasildīt priekšējo stiklu, kā... Nez kāpēc mamma atver logu un pēc tam nevar to aiztaisīt. Turklāt vēl skan jocīgi tas dzinējs. Sākam braukt un noslāpst. Atcerējos, ka ome reiz stāstīja, ka mašīnai vispirms jāuzsilst, lai ar to varētu normāli pabraukt. Nu neko, mamma papukojas, bet galu galā tīri veiksmīgi braucam. Logs vaļā, durvju atslēga karājas no ārpuses durvīs, bagažnieks ar vaļā un vēl krustojumā noslāpstam. Nu jau mammai ar nervi īsti netur un šī mašīnu nolamā par vardi. Braicot tā kā varde. Es sasmējos.
( vakara turpinajums )
Vakar tātad Laura saslimojās: klepus un pūžņojoša actiņa. Vakarā, kad no darba jancis pārnāca, aizbraucu līdz centram iepirkt šo to ēdamu un zālītes Laurai. Aizbraucu uc centru ar pirmspēdējo autobusu un daudz laika man nebija. Zvana mamma un saka, lai, ja jau esmu pilsētā, atnāku līdz viņai. Viņa aizvedīšot mani mājās. Oki. Sapērkos paiku (ja jau ar mašīnu ved, tad var vairāk), nopērku Laurai zāles klepum, zobiem un dodos pie mammas. Visu laiku prātā ir tas, kā Jancim ar Lauru mājās iet, jo Luara visu dienu bija čīkstīga, ēda vai ik pa stundai. Turklāt Jānis atstājis darbā telefonu (kā vēlāk izrādījās, ka ne) un es satraucos, ak ši snevarēs padot ziņu, lai pasteidzos, ja nu bērns nav nomierināms (pēc iepriekšējās nakts, kad redzēju, kā Laura var kliegt aiz sāpītēm un nespēt rimties, par to ar uztraucos. Vārdu sakot es vakar visu dienu kā tādas liels kamols staigāju un raudāt gribējās). Vārdsu sakot aizeju pie mammas, tur ome atbraukusi. Uzreiz iztaisīties braukt nevaram. Nevar atrast vilnas zeķītes, kuras oma adījusi Laurai, tad atceras, ka auksto gaļu man vaig iedot līdz, bet nevar atrast trauku, kru ielikt. tad no pagraba kāds maisiņš ar kartupeļiem jāpielasa. Tas viss ir forši, bet es vislaik kā uz adatām: kā viņiem mājās iet. Galu galā vēl pie plātsmaizes tiku un varējām iet uz mašīnu. Mamma izdomāja, ka brauks ar omas mašīnu, jo pašai bendzīna nav daudz. A ar omas mašīnu mamma nekad nav braukusi un tā jau ar nav nekāda šikā (tas vēl maigi teikts). Vārdsu sakot, izejam laukā, mamma mēģina atslēgt mašīnas durvis. Nesanāk. Atslēgu saišķi tik 2 atslēgas un oma vēl izstāstīja, kura ir kam, bet vienalga nesanāk. Rezultātā atsleģa iesprūst slēdzenē un ne uz priekšu, ne atpakaļ. Es stāvu tumsā un klusēju. Domāju, būtu šoreiz braukusi mājās ar autobusu, būtu mierīgāk un ātrāk. Tiesa, tad nebūtu ne kartupeļu maisa, ne plātsmaizes un aukstās gaļas. Atslēgu ārā dabūt nevar. Mamma noķibin aizdedzes atslēgu un ierāpjas mašīnā caur bagāžnieku. Vēlāk vairs to nemāk aiztaisīt ciet :D Tātad tā kā varētu braukt. Taču vispirms jāsaprot, kā tā mašīna darbojas, kur gaismu slēģi, kā pasildīt priekšējo stiklu, kā... Nez kāpēc mamma atver logu un pēc tam nevar to aiztaisīt. Turklāt vēl skan jocīgi tas dzinējs. Sākam braukt un noslāpst. Atcerējos, ka ome reiz stāstīja, ka mašīnai vispirms jāuzsilst, lai ar to varētu normāli pabraukt. Nu neko, mamma papukojas, bet galu galā tīri veiksmīgi braucam. Logs vaļā, durvju atslēga karājas no ārpuses durvīs, bagažnieks ar vaļā un vēl krustojumā noslāpstam. Nu jau mammai ar nervi īsti netur un šī mašīnu nolamā par vardi. Braicot tā kā varde. Es sasmējos.
( vakara turpinajums )
5 pēdiņas | Iepēdo...