Īmo
Lai arī šaurās mūzikas kritiķu aprindās termins "emo" (saīsinājums no "emotional") ticis lietots kopš 1983. gada, latviēsu valodā stabilu vietu tas ir ieņēmis tikai pēdējā gada laikā. Pagaidām gan tikai 13-17 gadus vecu pusaudžu sarunvalodā, taču tā lietojuma aplitūda liecina par potenciālu lietojuma paplašinājumu. Sākotnēji ar īmo tika saprasts "hardcore punk" novirziens, kurā nevaldāma muzikālā agresija mijas ar emocionāli iekrāsotākām starpspēlēm. Vēlāk, pankrokam attīstoties par sazarotu muzikālu subkultūru un daļēji ieplūstot populārākas mūzika sžanrots, par īmo sāka dēvēt savadabīgu muzikālu ideju vai noskaņojumu. Ar laiku termins "īmo" nostiprinājās vēl divās nozīmē, kurām ar mūziku un nosacīta saistība - tā varēja nosaukt asarainu situāciju, kurā nonāk psihiski nestabila persona (narkotiku vai nelabvēlīgas sociālās vides iespaidā), bet var dēvēt arī personas tipu, kuram ir nosliece uz šādiem stāvokļiem. Īmo situāciju raksturo aizvainojums uz visu pasauli, aizturētas elsas un vāji slēpta vēlme tikt pažēlotam. reizēm šī vēlme tiek slēpta rūpīgāk un "īmo" persona pozicionē sevi kā asociālu un iekšēji noslēgušos būtni "ar problēmām", taču visbiežāk tas ir nedaudz ironisks apzīmējums stilizētam uzvedības modelim, ko raksturo iespiešanās telpas stūrī, lūkošanās "caur pieri", "embrija pozas" ieņemšana un spontāna agresivitāte. Nereti apzīmējums 'īmo" tiek lietots nicinošā vai aizvainojošā nozīmē: "kas tu galīgs īmo esi, vai?", "nepievērs uzmnību tam īmo, viņam visi nav mājās!", "Beidz tēlot kaut kādu īmo, citādi es tevi vairs neņemšu līdzi uz tusiņiem!"
Ilmārs Šlāpins, Rīgas Laiks, novembris 2006.