Šodien bebīškolā atkal bijām visklusākie. Skatāmies uz tiem citiem bebjiem un brīnāmies. Klusi, savā nodabā. Pārējie bebuči pa kārtai gan uzraudāja, gan ēst paprasīja, gan dupsi pliku parādīja. A mēs tādi klusie partizāni. Toties tagad mājās tik vāvuļo un vāvuļo. Dalās iespaidos :D Un vēl parādījām pārējiem bebučiem, kā jāapveļas no vēdera uz muguras. Tiesa gan, mamma mazliet, mazliet piepalīdzēja, pabīdot celīti uz riktīgo pusi, bet tas tās sīkums vien bija no manas puses. Tad nu tagad domāju - skaitās šī rieze, kā pirmā, kad Luara pati tikusi uz muguras, vai tomēr ne?
Vēl bebīšskolā novēroju, ka visi pārējie bebuki ir saģērbti "pa lielajam" - tāpat kā 'pieaugušie, tikai mazās drēbītēs. Tas ir - zeķubikses, bikses, jaka, kleita, u.tml. Es lauru parasti tā neģērbju. Mūsu arsenālā ir visādi bodi, krekliņi un lāči. Smuki lāči. Smuki krekliņi. Man par sarēžģītu un pilnīgi lieki šķiet to mazo bērnu iestumt visādās lupatās. Priekš kam zeķubikses??? Jā, ok, svinīgā reizē, vai kad jāsapucējas, tad ok - jābūt smukām meitenēm :) Bet ikdienā? Un vispār ārā ir pārāk silts vairākām drēbju kārtām. manuprāt.