Laura guļ uz muguras, nedaudz atgāzusi galviņu un skatās griestos. Un ļoti cītīgi runājās. Es saprastu, ja tur vēl mantiņsa būtu, bet balti griesti!

Es ar Lauru zīmēju: notriepu viņas plaukstu ar bērniem domātajām krāsām (nu tās, kuras var ar pirkstiem ķēpāt un pat mutē iebāzt) un pļak, pļak pa papīru! Mēs taisam kartiņu, tas saucas :) Tagad viss lācīts ir krāsains, seja un rokas arī. Bet izskatījās, ka viņai patīk :)
Jūtīga jau tā bērna ādiņa vēl, bet ceru, ka no vienas reizes nekā nebūs. Un, kas gan īsti var būt? Alerģija. Nuu, mēs jau esam lielas un stipras! :)

h he, pieteicāmies vietējajā bebīškoliņā. Iesim, Laura, draudzēties ar citiem vienaudžiem. Nu, labi, ne draudzēties. Paskatīties un apjaust, ka ir arī citi sīkuļi :)