aa un veel - zakjim ir baaigi daudz darba. Shodien (hmz, nu jau laikam - vakar) atvera beidzot to restoraanu Talsu viesniicaa un darba pilnas rokas. Nebija zakjis shovakar runaajams, a pa dienu vinjsh telefonu aizmirsa maajaas :) Atnaaca, pa tasino ielikaas gultinjaa, un riit (tas ir shodien) laikam 6:00 (labojums - izrādās 4:00) jau jaaceljaas, lai ietu gatavot brokastis 70 viesiem. Un taa vele jaatur liidz nedeeljas beigaam. bet ar naakosho nedeelju , visticamaak, zakjis rausies pa dzivokli. tur jau arii veel daudz kas jaadara. Man jau liekas, ka dikti daudz un taapeec man ir taada aizdoma, ka vien otrs te sevi nesaudzees. Ta ateikt maratons. man te - riigaa ar studijaam, lai liidz bebja dzimshanai viss ir pabeigts, bet zakjim Talsos - muusu dziivesvietas iekaartoshana un naudinjas pelniishana.
Kaadi mees esma lieli un pieaugusi. Sarakstoties ar bijusho klasesbiedreni, kura arī šogad ir apprecējusies, uzjautāju, vai viņa nejūtas jocīgi jaunajā statusā. Pēc atbilde sspriežot, viņai šķiet dīvaini, ka man vispaar kaut kas varētu likties jocīgs laulību sakarībā. Bet man tā ir! Man vispār šķiet dzīve jocīga, kā lietas un notikumi mainās. Vēl nesen mani mamma nelaida uz tusiņiem, bet nu jau es pati būšu/ esmu mamma. Un, galvenais, iekšēji jūtos tāpat, kā sen atpakaļ. Noslāņojuies esmu, jā. Apaugusi ar visādām drazām un pieredzi esmu, jā. Bet emocionālais skatījums +/- tāds pats ir. Un ir tik jocīgi, ka skaitos pieaugusi, ar savu ģiemeni, etc. Es tak joprojām esmu tas pac cilvēks, bet it kā cits? Jeb es te cepos par to, ka sabiedrība mani redz citu? Es nevaru pierast, ka man zvana un jautā pēc Siliņas kundzes, ka man jāsaka "mans vīrs Jānis" vai mans bērns. Es jūtos maziņa, bet stipra, tas gan. Man gribas teikt - nekas nav mainījies. Bet ja par to visu piedomā, kas ir mainījis, tad vis sšķiet ārkārtīgi jocīgi un dīvaini. par to, ka iekšēji viss ir pa vecam, bet ārēji tādas izmaiņas, ka pat pazīst nevar.