trolejbusa pasažieri šorīt bija auditorija, publika, viesi, mītiņa dalībnieki, izglītojamie.
Mūsu lektors, aģitators, stāstnieks bija invalīds ar vienu kāju. Krievu tautības. Ar patīkamu balsi, ja vien nerunātā tādā nedaudz agresīvā tonī. Viņš stāstīja par Brežņevu, par to, kā piedalījies karā, izglītoja mūs par politiku un atgādināja, kair jāmācās. Ka ir dauzd jāmācās un jālasa grāmatas. Bija visnotaļ interesants ceļš uz skolu. Citāds. Tikai viņa stāstījumu sabojāja... viņš pats. Ar nostātju, ar attieksmi, ar savu kareivīgumu.

Un vēl, Brīvības piemineklis ir tā sasvīstīts žogos, ka, lai no Raiņa bulvāra tiktu uz Aspazijas bulvari es soļu pāri kanāla ledum.

A tur iekšā ir dūdiņa - viņa!
visas man pielīmētās prognozes, ka man būšot puika, izrādās ir nepareizas! Janča mamma un "zinātāji" vislaik teicās, ka būšot puika, jo es smukāka kļūstot, pumpas neesot sametušās un vēdera forma par to leicinot... ha! Viltīgā dūdiņa. Šoreiz sonogrāfijā viņa mums visu laiku rādīja domātāja pozu - zodiņu atbalstījusi pret dūrīti :)

:)~