cik gan maz vajag, lai pārsteigtu.

vakardiena un aizvakardiena ir pagājusi kā tādā vieglā miglā un burzmā. Tikai tagad - mierīgi sēžot kopā ar veocmāti viesistabā un klausoties koncertu ar kumelīšu tējas krūzi rokā, kaut kas sāk salikties pa plauktiņiem. Starp citu, šodien ir viegls, nepārtraukts sniegs. Tikko manāms, bet savu darbiņu padarošs - viss pamazām apaug ar aizvien lielākām un lielākām kupenām un cepurēm. Gluži tāpat ir ar vārdiem un attieksmi - nekas liels, nekas liels līdz beidzot viss sasumējas kopā un notiek klikšķis. Un ir labi tad, ja cilvēki ieklausās sevī un vēlmē, ne tagadnes izjūtā.

Sāp, ja otram sāp. Un tā nav bezspēcības sajūta. Tā ir sāpju sajūta. Gribas pieglaust vaigu pie vaiga un kā filmās redzēt uzaustam gaismu un nožāvējam asaras.
Mierīga, balta ziemas diena.