:)
ez zinaaju - shodien pamostoties, es juuos daudz savaaktaak nekaa vakardien. bet neko padariit nevaru taa kaa taa. visu laiku kaukaads muljkjiigs smaids. Un pats jociigaakais - ka sho smaidu neavr nodabuut nost, nesaktoties ne uz kaadu realitaati. Es esmu vnk laimīga par to, ka esmu spējīga just. Un shobriid viss cits ir otraa plaanaa, pat sho emociju iemesls. Fakts, kaa taads - es vairs neesmu sastingusi. Tas ir beidzies.
Man pat ir bail iedomaaties, kas ar mani buutu noticis, ja nebuutu nekur rudenii no vinja aizgajausi. Ar mani kaa fizisko kjermeni gan jau ka viss buutu ok, bet no iekshienes es vnk buutu leenaam nomirusi. Bet tagad - tagad es atkal ijzuutu visas shiis emociju veetras un paardziivojumus. Es redzu, es smaidu, es juutu. Un par to juutos neizsakaami liamiiga! :))
Pietrūkst tikai nedaudz un tai pašā laikā daudz. Cilvēks :) Ne jau kurš katrs :) Bet es neceru uz visu vēlmju piepildījumu jau pašā jaunā gada sākumā. Tas ir nereāli. Neticu,ka tik viegli zvaigznes laimi kaisa. Vispirms viena dāvana, tad vēlāk otra. Ne viss uzreiz.
man likās, ka esam pazīstami veselu mūžību. Tik tuvs un zināms un saderīgs viss šķita. Emociju cilvēks.
Un pavisam driiz doshos laukaa. A laukā ta snieg :)
________________________________________
un vēl es gribētu, lai cilvēki nedusmotos. Lūdzu, lūdzu. Viss, kas mums sāp, kas mūs priecē, visas mūsu ilgas un sapņi - tas ir mūsu iekšējās pasaules un vērtību atspulgs. Man sāp, ka kāds man nodarījis pāri? Man sāp tāpēc, ka šo cilvēku biju idealizējusi. Bet varbūt visu cilvēci, kā tādu. Nevajag tā. Nevajag. Nepiemērosim cilvēkiem īpašības, kas tiem nav. :)
es esmu iemīlējusies un man sāp, ka otrs nē? Nu, un tad? Nekad nekas nebūs tā, kā to vajag mums. Toties vienmēr mēs varam visus notikumus izgrozīt pa savam prātam un gūt no tā labumu. Jebkurā sāpē, bēdā un notikumā ir kas tāds, kas vērtīgs un pozitīvs.
Mēs esam ar aizsietāma cīm. Mēs redzma tikai to, kas zem kājām, bet neredzam un nereti arī ignorējam to, kas tālāk. Un tas, ka šobrīd paklupu vēl nenozīmē, ka viss turpmaķasi ceļš ir grumbām pilns ;))
Un lūdzu, lūdzu, mazāk negatīvisma. Jo vairāk sevi indēsim ar to, jo mazāk mums veiksies. Gribētos jau šo visu veltīt kādam konkrētam civlēkam, bet man ir aizdomas, ka tas viņu sadusmos vēl vairāk. Bet, nevienam jau nav viegli. Mēs visi esam kā tādas mazas bumbiņas likteņa rokās, tikai mūsu domu spēks un cerības var ko ietekmēt. Bet cerības ar spēku.
Un jā, man ir milzīgs prieks. Es apzinos un man par to nāk smiekli, ka cits manā vietā, manā situācijā šobrīd būtu sagruzījies līdz pēdējam, bet es tomēr jūtos vnk laimīga ;) Atšķirīgās pasaules.
ez zinaaju - shodien pamostoties, es juuos daudz savaaktaak nekaa vakardien. bet neko padariit nevaru taa kaa taa. visu laiku kaukaads muljkjiigs smaids. Un pats jociigaakais - ka sho smaidu neavr nodabuut nost, nesaktoties ne uz kaadu realitaati. Es esmu vnk laimīga par to, ka esmu spējīga just. Un shobriid viss cits ir otraa plaanaa, pat sho emociju iemesls. Fakts, kaa taads - es vairs neesmu sastingusi. Tas ir beidzies.
Man pat ir bail iedomaaties, kas ar mani buutu noticis, ja nebuutu nekur rudenii no vinja aizgajausi. Ar mani kaa fizisko kjermeni gan jau ka viss buutu ok, bet no iekshienes es vnk buutu leenaam nomirusi. Bet tagad - tagad es atkal ijzuutu visas shiis emociju veetras un paardziivojumus. Es redzu, es smaidu, es juutu. Un par to juutos neizsakaami liamiiga! :))
Pietrūkst tikai nedaudz un tai pašā laikā daudz. Cilvēks :) Ne jau kurš katrs :) Bet es neceru uz visu vēlmju piepildījumu jau pašā jaunā gada sākumā. Tas ir nereāli. Neticu,ka tik viegli zvaigznes laimi kaisa. Vispirms viena dāvana, tad vēlāk otra. Ne viss uzreiz.
man likās, ka esam pazīstami veselu mūžību. Tik tuvs un zināms un saderīgs viss šķita. Emociju cilvēks.
Un pavisam driiz doshos laukaa. A laukā ta snieg :)
________________________________________
un vēl es gribētu, lai cilvēki nedusmotos. Lūdzu, lūdzu. Viss, kas mums sāp, kas mūs priecē, visas mūsu ilgas un sapņi - tas ir mūsu iekšējās pasaules un vērtību atspulgs. Man sāp, ka kāds man nodarījis pāri? Man sāp tāpēc, ka šo cilvēku biju idealizējusi. Bet varbūt visu cilvēci, kā tādu. Nevajag tā. Nevajag. Nepiemērosim cilvēkiem īpašības, kas tiem nav. :)
es esmu iemīlējusies un man sāp, ka otrs nē? Nu, un tad? Nekad nekas nebūs tā, kā to vajag mums. Toties vienmēr mēs varam visus notikumus izgrozīt pa savam prātam un gūt no tā labumu. Jebkurā sāpē, bēdā un notikumā ir kas tāds, kas vērtīgs un pozitīvs.
Mēs esam ar aizsietāma cīm. Mēs redzma tikai to, kas zem kājām, bet neredzam un nereti arī ignorējam to, kas tālāk. Un tas, ka šobrīd paklupu vēl nenozīmē, ka viss turpmaķasi ceļš ir grumbām pilns ;))
Un lūdzu, lūdzu, mazāk negatīvisma. Jo vairāk sevi indēsim ar to, jo mazāk mums veiksies. Gribētos jau šo visu veltīt kādam konkrētam civlēkam, bet man ir aizdomas, ka tas viņu sadusmos vēl vairāk. Bet, nevienam jau nav viegli. Mēs visi esam kā tādas mazas bumbiņas likteņa rokās, tikai mūsu domu spēks un cerības var ko ietekmēt. Bet cerības ar spēku.
Un jā, man ir milzīgs prieks. Es apzinos un man par to nāk smiekli, ka cits manā vietā, manā situācijā šobrīd būtu sagruzījies līdz pēdējam, bet es tomēr jūtos vnk laimīga ;) Atšķirīgās pasaules.
3 pēdiņas | Iepēdo...