Vakrvakarā bija vējš. Pamanījāt? :) Un šorīt no rīta, man ejot uz autobusu, viss ceļš līdz pieturai bija nokaisīts vēja lauztiem bērza zariem. Bez maz vai - ej, lasi un sien slotiņu :) Tādā ziņā tā ir liela priekšrocība dzīvot ne-centrā, bet nomaļā privātmāju rajonā, kur pa to ceļu uz pieturu dodas tikai vietējo māju iedzīvotāji un līdz ar to arī tiek saglabātas un ilgāk novērojamas dažādas dabas vai gadalaiku izdarības. Ir forši tā. Un, piemēram, vakaros, kad dodos mājās, tad man sanāk tieši pretī debess pamale un skaidros vakaros/naktīs var novērot dažādas nokrāsas. Bez maz vai ir tā - ej pa ielu it kā pretim lielai gleznai, kas ikvakaru mainās.

Dikti gribu sev arī digitalo apratiņu, lai varētu sabildēt visas tās skaistās lietas, kas dienas laikā paskrien gar acīm un sirdi. Bet tas visticamaak tikai uz pavasara vidu/beigaam varees notikties. Jo tad vai nu būšu sakrājusi pietiekami daudz naudas, vai arī varēšu paņemt kredītu, jo man tad (jau?) paliks 21. Vispār drausmīgi daudz gadu. Vajadzētu jau precēties un bēbjus taisīt. Un jā, vislabākasi, aj man būtu divi digitālie - viens tāds mazs un ko var iebāzt somā ikdienas nēsāšanai un kurš neaizņem daudz vietas un otrs tāds kā tētim, kuram ir visādas iespējas un var sataisīt visādas smukas bildītes. bet tā es tikai tagad sapņoju. Var jau būt, ka neko tā arī nebildēšu. Turklāt bildēt ir jāmāk un jāmācās laikam.

autors: Monique O)aus Möhnesee, Vācijā