atkal sapnji.
pēdējā laikā man miegs ir dīvains. it kā ciešs un tajā pašā laikā trausls. ja man jāguļ, neko nedzirdu, kas notiek, bet kā tuvojas rīts un mans prāts zina, ka mni nāks modināt, tā pamosts jau no tā vien, ka vecma'te nāk uz 2stāvu, lai mani pieceltu. bet viān iet patiešām klusi! un tai pašā laikā es avru neko nedzirdēt, kad krustēvs lēkā pa tām kāpnēm vēlu vakrā perosties pa virtuvi vai no rītem skriedams uz darbu. redz, kā - kad es zinu, ka man jaģuļ, neko nedzirdu, bet kad zinu, ka tuvojas laiks, kad jāceļas, kļūsti ļoti ausīga.

Šodien es pamodos tumsā un siltumā. kaukā neko nesapratu, līdz man pielēca, ka nezkāpe'cnenāk miegs. tā pēķšni un viss. paskatījos plkst - 05:38. Aimzigu atakal.

Braucot ar nikriņu no rīta uz centru atcerējos sapņa fragmentus. Pirmkārt varēju lēkt. Tā - ieskrieties un uzlēkt apmeŗam līdz 2-3 stāvam. Tādā veidā es fiksaķ centos iekļūt savā isatbā. Turklāt arī sapnī šī spēja lēkt manneb;ut nelikās dabiska. Šķita, ka esmu to pavsiam nesen sevī atklājusi un katru reiizi, kad mēģinaju tik augstu uzlēkt, man bija nedaudz bail - vai tiešām sanāks?

un vēl - suns gribēja ar mani draudzēties. Es gāju ārā pa vaŗtiņiem, kad mans suns pēķšni piecēlās pakaļkājās, izpelta savas rokas un gribēja mani apķert. Kad es sabijos un atsprāgu malā, viņš ļoti bēdīgā balsī sacīja: "Bet tu tak teici, ka vēlies vīriieša pieskārienus... " Vārdu sakot izjūta, ko atceros bija ta'da, ka suns būtu manī iemīlējies un vēlētos man sniegt maigumu un mīļumu, bet mantas šķita ļoti nepieņemami, dīvaini un biedējoši. pat paralizējoši. Par šo izjūtu es arī visu šodienu domāju. Un vispār, kāpēc sapnī, suns vēlas ar mani draudzēties? Jā ok, trūkst tā otra cilvēka, jā. bet vai tad tik ļoti, lai tas izpasutos sapnī? Turklāt tādā veidā!? Jeb tas ir jātulko tā, ka: es jūtos viena un tomēr zinu, ka tepat netālu ir cilvēks, kas mīl mani un vēlas būt ar mni kopā, bet es tam neļaujos. un spanī šis cilvēks ir suns. bet mana attieksme pret to ir tāda tāpēc, ka es vairs nekam tam visam neticu.... ? jeb man vnk ir bail no jū'tam, kuras man izrāda būtne, pret kuru es neko nejūtu? taa varētu būt pat precīzāk, jo es vienmēr emsu izjutusi stindzinošas bailes/atturīgumu no cilvēkiem, kas manī iemīlās tā spēcīgi, bet es neko nespēju dot tiem pretī. es šādiem cilvēkiem nereti nevaru acīs paskatīties. ar laiku jau protmas pāriet, bet sākumā...

Mobilo telefonu dēļ dzīvē esmu vīlusies divreiz. precīzāk sakot, mobilie telefoni ir 2x ietekmējuši manas izjūtas, domas vai notikumus. Pirmo reizi tas bija, kas izšķiros ar aiks. Toreiz es pārdevu mobilo telefonu, jo visu laiku gaidīju,kad viņš man atsūtīs ka'du ziņu - kautvai, lai pajautātu, kā man klājas, kāman iet. Tās protams biaj veltas cerības, ar kurām es visu dienu mocījos. Tāpēc izlēmu vnk no mobilā tikt vaļā. Sak - vieglākasi ceļš. bet toreiz domāju/ maldināju sevi a domu, ka viņš mani pat gribēdams nevar dabūt rokā, nevis, ka viņš tiešām neliekas ne zinis, kaut gan uz atvadām sastāstīts tiak jau daudz.... sak, lai meitenītei sirds nesāp tik ļoti. Ok, tā ir pagātne.

Šodien , mobilais telefons atkal iejaucās manā dzīvē. pareizāk sakot, es ļāvu tam notikt. Un tā dēļ šobrīd jūtoz izcil debīli. Proti - man šodien bija 16:30 pirmā salsa ndoarbība. Un īsi pirms tam bija norunāts tikties pie SAtrēlniekiem. Es protams naiva meitene - neiedomājos, ka ap to laiku virzienā uz centru pāri akmens tiltam varētu būt kaut kādi sastrēgumi un - sanāca ka bik kavēju. Ja 16:30 bija jābūt jau nodarbībā, tad 16:31 es tikai izkāpu no mirkiān pieturas pie akmens tilta. izskrēju cuari tuenlim, kas ved uz strēlniekiem, pieskrēju tiem samērā tuvu klāt un - neredzu perosnu, kas man jāsatiek.Neredzu un viss! NEz kāpēc manī bija pārleicība, ka tā arī kavējas, tāpēc nolēmu uzmeklēt māju, kurā notiek nodarbības un paralēli centos viņu sazvanīt, lai pateiktu, uz kurieni ir jānāk. nesanāca sazvanīt. Nu ok, māja atrdās bik no strēlniekiem, tālāk, nekā biju domājusi un plkst jau arī rādīja 16:35. nolēmu doties uz nodarbību un patiekt pasneidzējai, ka kavējas otrs cilvēks. un visu laiku mēģinu viņu sazvanīt. ņifiga! sāku jau satraukties, ka kaut kas ir notiecis. bet man visu laiku bija pārleicība, ka, ja arī viņš jau ir nonācis pie strēlniekiem un es, protams, tur neesmu, man pazvanīs un es patiekšu, kur jānāk. Bet tā kā man nezvanīja un uz maniem zvaniem neatbilde'ja, es nezināju ko domāt. Kā vēlāk izrādījās, cilvēkam mobilasi telefons nzoagts. Ha! UN tātad man šobrīd ir mācība - nepaļauties uz mobilajiem! Ne-pa-ļau-ties! Es, redz, biju iedomājusies, ja kas, mani sazvanīs, es sazvanīšu! un tā vietā, lai aizietu, nostātos blaksu tiem strēlniekiem un pilnā balsī no'bļauties, lai mani sadzird un atpazīst, es vnk aiztesos prom, cerēdama sazvanīt! Nu, kas man tās kājas raustīja! kāpeč es neavrēju tos 10m aiziet līdz tieši strēlniekiem?es tak tur pat blakus biju! Kāpēc es uzticējos mobilajiem sakariem? vispār pirmajā dusmu uzplūdā, kad sapratu, kā esmu visu izcūkojusi, gribēju telefonu mest pret sienu un vispaŗ atsacīties no šiem pakalpojumiem. Agrāk tādu ierīču nebija un visu tāpa't vārēja noorganizēt. nu ok, ir jau mobilajiemsavi plusi, bet tā TĀ tiem pieķerties un uz tiem paļauties.... viss šis ir patiecoties tam, ka paļāvos umobilajiem sakariem. $*W*(V# %N#*)%&( &#$

Nee nu, pati nodarbība bija ok. Pasneidzeja jauka. apguvu pamatsoļus un tā. vispār manī ir baigais saspringums. ek, interesanti cik ilgā laikā no tā atbrīvošōs?es domāju par saspringumu dejā. pasneidzēja gan teica, ka viss esot jauki un tā, vng par to saspringumu viān arī iemine'jās. bet to jūt tiaki tad, kad dejo ar pāri. vispar, es labi uzņemto vielu. protams, pa ndoarbību samaksāju pilnu cenu - 12ls. tā jau bija domāts, ka no personas 6ls, bet tā kā es savu otru perosnu atstāju pie strēlniekeim (ibio!) nācās maksāt vienai to summu.

Šobrīd 'jutos šausmīgi debīli. tāda bezspēcības, izpļurgātības sajūta. Kad es iedomājos, ka viņs'tur tā vnk stāvēja un mani gaidīja... ibio! blje, kāpēc es nevarēju pagaidīt ilgāk vai aiziet līdz pašam galam? es biju tikai pāri ielai - tai pusē, kur Kardināsl.
Un visstulbākais ir tas, ka šo sajūtu nekas nevar nodzēst. man pašai vien jāsameirinās ar notikušo, jāpiedod sev. bet es jūtos tik debīli... atkal ši sjautājums: Kāpēc es tik ļoti ietkemējos?