Viņš ierāpās man klēpī un sagrauzo to, kas man mugurā - respektīvi, visai mīļu krekliņu!
Ok, es saprotu, ka var pa kluso, kamēr es neredzu, kaut kam tikt klāt un sagrauzt, bet man ne prātā neienāca, ka tā kņubināšana un burkšķēšana, viņam atguļoties manā elkoņa ieliekumā, nozīmē, ka viņš tieši šobrīž grauž mau apģērbu. mazais nekauņa.

pa istabas logu man ļoti labi paveras skats uz debesīm. Šobrīd tās ir ļoti skaistas. nemaz neliekas, ka būtu jau novembris. Zils, voloets, sarkans, dzeltens, oranšs... mmm

kas to būtu domājis (es nē), ka visam klāt ir arī greizsirdība!
nu galīgi man tā iekšējā pasaule negrib būt rātna. negrib, negrib, nepakļaujas,ja viņai saka: Kuš

mmm, vajag to iekšējo izplūdušo peļķi sastiķēt kopā. kaukādīgi. Nu to peļķi, kas atbild par emocionalitāti

//saule gandrīz jau notietējusi. skaistās debesis bija uz mirkli. tagad kā adatas galvņa sarkans atspīdums dūmakaini zilajā.

P.S. Kā var aimirsties?

garastāvoklis lēkā. temepratūra arī. trusīc arī. tu arī?

karoche tā, sarkastīju veselu dziesmu grāmatu un tad uzdūros šitam citātam uz dullo šķirstot grāmatu:
"Slavenajam psihiatram doktoram Kārlim Meningeram reiz jautāts, ko viņš ieteiktu, ja kādam draudētu nervu sabrukums. Viņš sacījis, ka ieteiktu cilvēkam iziet no mājas, pāriet pāri dzelzceļa lseidēm, lai atrastu kādu trūkumcietēju, un palīdzēt viņam"

bet tā jau arī sanāk. kad ņemamies ap kādu citu, pa sevi nedomājam. Tas laikam arī varētu būt viens no aizmiršanās veidiem.