Kā lai uzzinu, kas bija iekšā sekojošajā adresē? --> http://hack.nite.lv/gps/viewtopic.php?i
Un kas tas hack.nite.lv vispār ir par zvēru?
Un kas tas hack.nite.lv vispār ir par zvēru?
13 pēdiņas | Iepēdo...
tas biškiņš, kas tiek pateikts - September 2nd, 2004
02 September 2004 @ 09:01 pm
02 September 2004 @ 09:07 pm
aiz neko darīt, paskatījos savas lapas apmeklējumu. un acis iepletās kvadrātā. Tik tiešām nebiju domājusi, ka ir cilvēki, kas to apmeklē, par spīti tam, ka tā nu jau labu laiku nebija updeitota. Ne mani atmiņu stāstījumi, ne lekciju materiāli. nja.
Un jā - journals tik tiešām nav dieansgrāmta.
Un jā - journals tik tiešām nav dieansgrāmta.
02 September 2004 @ 09:25 pm
Viņa
Tas biaj pirms trim gadiem. Tiem, kas neesmu es, varbūt to nesaprast, bet man pat tagad pārlasot toreiz rakstītos vārdus šķiet, ka noslīkšu emocijās. Savās. Joprojām par vāju :) Vēl jāaug man. Daaaaudz jāaug. Kaut gan paradokss kaut kāds - jo vairāk iet laiks, jo kļūstu jūtīgāka. Šorīt man, piemēram, no rīta asaras uz ielas saskrēja acīs, jo izlasīju vienkāršu teikumu avīzē, un tā ir bieži.
Nojaušu, ka manam puisim nepatiks ne tas, ka es publicēju tālaika sevi, kas patiesībā tepat vien ir, gan tas, ka jūtos tā vai citādi, bet... nu esmu es tā meitene, kurai emocijas kāpj pāri bļodas malām. Tagad jau daudz spēka vajag, lai nerakstītu par to,kas sāp. Jo - jāmācās stipram būt. :)
lai mums veicas.
25.07.01.
· Viņa šeit neko negribēja darīt - bija pārāk putekļains un netīrs. Slinkums un kaut kāda jutekliska atturība traucēja viņai ieviest kārtību.
· Tās ir viņas, kas raud bezvēja sausumā. Ieeja ir aizliegta pat sapņiem, bet ne murgiem
26.07.01.
· Viņa negribēja kļūt aizmirsta. Tādēļ lielajās durvīs viņa izknibināja mazu caurumiņu. Viņa gribēja, lai viņu atceras.
· Viņa nebija Dievs. Viņa nevarēja izmainīt pagātni. Viņa bija Dieva bērns. Viņa mācījās sadzīvot ar sevi.
28.07.01.
· Viņai sāpēja un viņa sakoda zobus. Notika brīnums - caur sāpēm viņa juta svētlaimi. Un asaras bija tikai vienā sejas pusē, otrā staroja necerēts prieks.
· Viņa domāja, vai drīkst mīlēt zāli un debesis, putnus, kas tajās lido. Viņa neizdomāja atbildi, viņa saprata, ka jāļauj sirdij vienkārši priecāties par rītiem, rasu pļavā un visu pārējo.
· Viņu šodien pameta draugs. Viņa nesalūza un pati par to brīnījās. Viņa ieguva spēku. Es domaju, viņa sajuka prātā. Viņa teica, ka tagad beidzot jūtot mīlestību un Dievu.
31.07.01.
· Viņa čukstēja akmenim: "Tu esi tik laimīgs!"
· Kaut kur tajā virzienā, kur aizgāja Mēmais Klusums, nogranda sprādziens. Es salecos. Bet apkārtējie cilvēki man visapkārt trulām acīm turpināja vērties pagātnē.
· Viņas māte lūdza nedarīt tā. Mātei sāp, ka bērnam sāp. Viņa nolēma māti paklausīt. Un mātei vairs nesāpēja, bet viņa nesa dubultas sāpes: par sevi un māti.
· Viņa palūdza zilo meža feju pārvērst sevi par taurenīti. Tādu vieglu un gaišu. Saule vēl nerietēja, kad viņa lūdza atpakaļ savu cieto un smago ciešanu tērpu - tajā varēja sajust un saprast. Taurenīšiem ir sava dzīve. Viņa negribēja izdzīvot svešu likteni.
· Viņa nodomaja: cik gan ļoti zilas ir debesis. Vai Dievam nebija žēl zilās krāsas?
· Viņa iespēra soli purvā. Viņa purvam gribēja atdot tikai vienu kāju, bet tas paņēma arī otru… "Kāda netaisnība!" - nodomāja viņa, pirms noslīka melnajā purva akacī.
Nojaušu, ka manam puisim nepatiks ne tas, ka es publicēju tālaika sevi, kas patiesībā tepat vien ir, gan tas, ka jūtos tā vai citādi, bet... nu esmu es tā meitene, kurai emocijas kāpj pāri bļodas malām. Tagad jau daudz spēka vajag, lai nerakstītu par to,kas sāp. Jo - jāmācās stipram būt. :)
lai mums veicas.
25.07.01.
· Viņa šeit neko negribēja darīt - bija pārāk putekļains un netīrs. Slinkums un kaut kāda jutekliska atturība traucēja viņai ieviest kārtību.
· Tās ir viņas, kas raud bezvēja sausumā. Ieeja ir aizliegta pat sapņiem, bet ne murgiem
26.07.01.
· Viņa negribēja kļūt aizmirsta. Tādēļ lielajās durvīs viņa izknibināja mazu caurumiņu. Viņa gribēja, lai viņu atceras.
· Viņa nebija Dievs. Viņa nevarēja izmainīt pagātni. Viņa bija Dieva bērns. Viņa mācījās sadzīvot ar sevi.
28.07.01.
· Viņai sāpēja un viņa sakoda zobus. Notika brīnums - caur sāpēm viņa juta svētlaimi. Un asaras bija tikai vienā sejas pusē, otrā staroja necerēts prieks.
· Viņa domāja, vai drīkst mīlēt zāli un debesis, putnus, kas tajās lido. Viņa neizdomāja atbildi, viņa saprata, ka jāļauj sirdij vienkārši priecāties par rītiem, rasu pļavā un visu pārējo.
· Viņu šodien pameta draugs. Viņa nesalūza un pati par to brīnījās. Viņa ieguva spēku. Es domaju, viņa sajuka prātā. Viņa teica, ka tagad beidzot jūtot mīlestību un Dievu.
31.07.01.
· Viņa čukstēja akmenim: "Tu esi tik laimīgs!"
· Kaut kur tajā virzienā, kur aizgāja Mēmais Klusums, nogranda sprādziens. Es salecos. Bet apkārtējie cilvēki man visapkārt trulām acīm turpināja vērties pagātnē.
· Viņas māte lūdza nedarīt tā. Mātei sāp, ka bērnam sāp. Viņa nolēma māti paklausīt. Un mātei vairs nesāpēja, bet viņa nesa dubultas sāpes: par sevi un māti.
· Viņa palūdza zilo meža feju pārvērst sevi par taurenīti. Tādu vieglu un gaišu. Saule vēl nerietēja, kad viņa lūdza atpakaļ savu cieto un smago ciešanu tērpu - tajā varēja sajust un saprast. Taurenīšiem ir sava dzīve. Viņa negribēja izdzīvot svešu likteni.
· Viņa nodomaja: cik gan ļoti zilas ir debesis. Vai Dievam nebija žēl zilās krāsas?
· Viņa iespēra soli purvā. Viņa purvam gribēja atdot tikai vienu kāju, bet tas paņēma arī otru… "Kāda netaisnība!" - nodomāja viņa, pirms noslīka melnajā purva akacī.