"bez mīlestības nedzīvojiet/bez mīlestības viss ir mazs"
zināma dziesmiņa, zināmi vārdi, bet šorīt man viņi iesita pa galvu tādā ne-zināmā nozīmē.

Vakar atsūtīja man īsziņu ar vēlmi satikties meitene, kura man savā laikā nozīmēja Ļoti daudz. Mēs bijām labākās draudzenes. Īsu laika sprīdi, bet tas laiks ir kā iededzināts smadzenēs - piesātināts un emocionāls. Tik ļoti, ka pat gandrīz pēc 3 gadiem, viņu ieraugot, gribētos krist ap kaklu. Zinu, nebūtu problēmas atajaunto šo draudzību, jo pazudusi tā it kā nav bijusi. Tur notika kas cits. Kas - nemāku teikt. Man bija arī bail. Man likās un joprojām liekas, ka viņa ir īsta sieviete ar visiem raganu niķeim un stiķiem. To skaitā nerēķināšanās ar morāles jūtām (bet daļēji tas peimīt mums katram). Tas atgrūda. Un tas joprojām neļauj man tuvoties viņai. Bail, ka nesmin man ko tuvu. Bet no otras puses, ja es par savu dzīves partneri gribētu sievieti, tad tā būtu viņa. Nekad ne ar vienu cilvēku man nav bijis tik labi, brīvi un gaiši. Pat ar manu puisi nē, jo tur vienmēr ir bijusi pamatā kaut kāda rīvēšanās, kas neļauj būt laimīgam līdz sirds dziļumiem, miera un laimes izjūta ir skārusi tikai virsējos ūdeņus, dzlelmē mūždien tup kaut kādi akmeņi un lauskas.

Es satikšu viņu. Bet neticu, ka atajunosim to, kas bija. Mēs paskatīsimies viena uz otru. Izstāstīsim, kā mums gājis, pastāstīsim par nākotnes sapņiem un pakavēsimies pagātnē. Varbūt kaut ko kopīgi šai vasarā, abām esot Talsos vēl ko izdarīsim. Bet nedomāju, ka abas viena otra uzticēsimies līdz galam. Manuprāt arī viņa baidās savā ziņā no manis. Kā reiz man tika rakstīts: es sadedzinot un ieraujot savā greizo spoguļu pasaulē visus, kas mien piekļūst pārāk tuvu. Viņai esot palicis grūti, viņa, iespējams, neesot toreiz izturējusi. Un mēs atsvešinājāmies. Iespējams, mēs pārāk ļoti sākām viena otrā saskatīt sāncenses. Un ne jau gluži puišu kantēšanas ziņā. Nē, tur tā sacensība bija daudz augstākā līmenī. Un tomēr man tā vien liekas, ka mums abām nav neviena cita, kurš būtu tuvāks viņai par mani un man par viņu. Tīri garīgajā, dvēseliskajā nozīmē. Var būt draudzenes un draugi, aizraušanās un piesātināta sabiedriskā dzīve, bet vienmēr būs viena tukša vieta. Vieta cilvēkam, kurš rada miera izjūtu.

Es gribētu atkal tā, kā bija toreiz. Un tajā pašā laikā es saprotu, ka to nepieļaušu. Ja vien kaut kas iekšēji mani nepārliecinās par pretējo.
//Viņa ir satriecoša meitene. Vismaz bija tāda tad, kad viņu pazinu.

Upd: Jā, spriežot pēc viņas SMS, manas aizdomas ir apstiprinājušās, proti. "ka mums abām nav neviena cita, kurš būtu tuvāks viņai par mani un man par viņu."

Jau kuro reizi pārliecinos, bet neapņemos, ka: es būtu lieliska bestselleru rakstniece, vai vismaz ideju pametēja, ja no maniem sapņiem izveidotu stāstus/romānus. Tie tiešām ir aizraujoši. Pārsvarā tie sanāktu spraiga sižeta krimiķi. Bet manuprāt labi. Vismaz saturs tiem būtu. Tikai - jāprot arī to visu smukos ar vārdiem aprakstīt. ;) Varbuut man kļūt par rakstnieci? Idejas grāmatām man tiešām netruūktu - tikai daudz būtu jāguļ ;))))

Vispār domāju, ka jums būtu interesanti būt manos sapņos. Jo tur tiešām ir kā spraiga sižeta, nereti psiholoģiska rakstura filmās. Labie un ļaunie. Cīnīšanās starp pretiniekiem tāda vai šitāda iemesla dēļ. Un es parasti sapņa laikā esmu gan pie vienas pretinieku nometnes, gan otras. Bet sapņos nekad nav man pazīstami cilvēki. Tikai retos, retos gadījumos, bet tie tad ir saistīti ar kaut kādiem personīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem.
Nu jā, un nav jau tā, ka sapņi būtu tikai kaut kādi grāvēji, ir arī latviešu piedzīvojumu filmu garā. Darbības norisinās, gan nolitkavās, pamestaš ēkās, mežos, laukos. Romatiski sižeti gan laikam nav bijuši. Ir bijušas daudz bailes, netaisnības, cīņas, bēgšanas, izbēgšanas, atbrīvošanas, sāpju, nežēlības.
Eh, būs man tomēr jāmēģina šī ideja realizēt. Vismaz tik daudz, ka pierakstīšu īsos vilcienos galveno tēmu un došu Jums te novērtēt. tad jau manīs, vai tikai man tie liekas interesanti.

Un šonakt arī bija ļoti labs sapnis, diemžēl šobrīd jau atkal to neatceros. :/