Ir tāda sajūta, it kā man virs galvas būtu uzlikts vāks. Smieklīgi izklausās. Vismaz man, bet tā nu tas ir. Asociācijas ar pelēkām svina debesīm, kas koncentrējušās virs manis. Un šīm debesīm netiek cauri emocijas un krāsas. Iekšējās sajūtas ir tik pārsātinātas, ka es jūtos kā nedaudz akla. Es pārvietojos, redzu und zirdu cilvēkus, uztveru notikumus, krāsas un smaržas, bet tas viss it kā paliek pāris soļus no manis. Un šīs izjūta rada diskomfortu. It kā būtu aizsietas acis un ausis ar drānu, kura tikai daļēji laiž cauri skaņu un bildi. Liekas, ka varētu es vienā brīdī piecelties, noraut no sevis šīs barjeras un atkal ar brīvu krūti un apziņu sajust pasauli. Bet nevar! Netieku vaļā no šīs dūmakas.
Reiz jau tā man bija. Laikam 11.klasē. Un daļēji 12.klasē arī. Tikai toreiz visas šīs dūmakainās izjūtas bija vēl spēcīgākās. Proti, vēl trakāk izjutu to, ka nespēju līdz galam ievilkt elpu. Tagad tas ir atkārtojies, tikai mierīgākā plāksnē. Nu ko. jāgaida, kad šim fenomenam ienāks prātā atkāpties no manis.
Varētu jau mēģināt izanalizēt kāpēc tas un tā tālāk. Bet par šādām aktivitātēm šobrīd negribas nu it nemaz domāt.
šo visu rakstot, neviļus atcerējos epizodi no Bezgalīgā stāsta. Kad Atrejs (ceru, ka pareizi atceros varoņa vārdu) meklēja ceļu pie Mēness meitiņas, kurai tobrīd gan tāds vārds vēl nebija, viņš devās uz Skumju purvu pie vecumvecās bruņurupucienes. Un šī bruņurupuciene bija pilnīgi saaugusi ar purvu, iestigusi tajā un tā skumjās. Lai nebūtu tik vientuļi, viņa sarunājās ar savu draudzeni, kura tomēr bija tikai viņas fantāzija :)