šo rakstu es ilgi negribēju lasīt. Vispār. Bet saņēmos, jo tā kā būtu jāzin. Nekā jau tur it kā nav. Bet man sāp. Es pārāk spēcīgi izdzīvoju, to ko lasu/skatos. Un tie, kas rēkuļo un neuztver lietas nopietnību - iedomājieties, ka to spīdzīnāto vietā būtu, teiksim, jūsu māte. Iedomājieties, ka jūs tur būtu, ka jums liktu skriet sienā, līdz Tu zaudē samaņu. Nu iedomājies, ka Tev tagad viens pienāk klāt, lai kur Tu arī neatrastos un draudot ar ieroci pavēl Tev noģērbties un skriet sienā tik ilgi, kamēr zaudē samaņu. Iedomājies, ka Tev tāds kāds Tu esi, tas ir jādara.
Tas nav nereāli. Tas nav tālu prom no mūsu dzīves. Tas viss ir līdzās, jo tādi nežēlīgi cilvēkli, kuriem sagādā gandarījumu un pat bauda no varas, ir visapkārt. Pa pilno. Varbūt arī Tu tāds esi. Padomā, kā Tu rīkotos, ja Tev būtu neierobežota vara pār cilvēka litkeni, kuru Tu neieredzi. Padomā, ko tik Tu neuzdrošinātos, ja zinātu, ka nekādu sodu Tu nesaņemtu, lai ko arī darītu, pat otrādāk - Tevi atbalstītu Tavi līdzdalībnieki.
Un mums ir tikai nežēlīgi palaimējies, ka šobrīd esam nosacītā drošībā. Nosacītā, jo no cilvēku slimīgajām iegribām pasargāti neesam nekad.
Cilvēks ir tik zemisks savā būtībā. Neitrāls palikt nevar, vai nu nostājas glābējos, vai iegribu vergos.