Pa brīvdienām iemācījos jaunus žargonvārdus un iepazinu jaunus cilvēkus, kurus man pēc būtības būtu bijis jāpazīst jau sen.
Mani sadusmoja fakts, ka mājas Talsos kļuvušas par kaut kādu iebraucamo sētu. Vienā laidā pie mammas "ciemos" brauc un iet un nāk visādi cilvēki. Nu ko viņiem visiem vaig????? Līdzko aiziet viens, atnāk otrs. Vienam vajag sirdi izkratīt, otram vienkārši bēdīgi un kompāniju meklē, trešais atnāk ar vīna pudeli, ceturtajam mājās garlaicīgi, piektais tikai varbūt atnāk atrādīties, lai par viņu neaizmirst. Man pilnīgi mājās iet negribas - zinu, atkal istaba būs pila, spriedīs stulbas runas. Mamma tik nogurušu seju tasia tiem maizītes, kafijas. Sēž isatba uz neņķīsa pašā kaktiņā, ar lielie viesi pa dīvānu un mīkstajiem krēsliem izlaidušies, TV pulti savākuši kā mājās jūtas. Mamma arī no viņiem visiem nogurusi, bet dzīt projām arī jau nevar. Sak, neviens no viņiem ļaunu jau man nevēl. Jā, nevēl, bet labu arī nedara. Vienkārši enerģiju izsūc. Jūs varētu iedomāties, kā tas ir, kad tevi katru dienu kāds nāktu traucēt. Tu pēc darba noguris atvelcies mājās, kaut ko sakārto, mājas soli veic, ēst pagatavo, gribi atgulties, TV paskatīties/grāmatu aplasīt - a ņifiga! Nekaunība. Kamēr biju mājās, gribēju mammai palīdzēt no viņiem visiem vaļā tikt: zvana telefons. Skaidrs, ka kāds grb noskaidrot, ka mamma mājās ir/nav. Es paceļu klausuli, saku, ka mamma pārgurusi, guļ. Otrā galā sieviete vēl nojautā, vai mamma mājās viena, un ieguvusi apstiprinošu atbildi noliek klausuli. Pēc 15 min jamā klāt. Pofig, ka cilvēks noguris, pofig uz visu. Un tā katru dienu - darba dienās, brīvdienās, svētkos. Vājprāts. Lielākā daļa no viņiem ir tikai parazīti, kas cer, ka mamma iedos viņiem kādu augli, kādu dārzeni pa kluso (man mamma strādā augļu bāzē). Man tādas dusmas par to visu. 1dien knapi novaldījos, lai atkal sakrējušajam baram nenolasītu mroāli un neiztrenktu laukā. Nu, cik var! Turklāt kaut kāds divkoši bars. Vakar arī, kaut kāda jobanā sieviete,kuru redzu pirmo reizi mūžā, ar mani tik saldā saldā balstiņā runā, māšukiņš es viņai esot! vo bljeee.
Mani sadusmoja fakts, ka mājas Talsos kļuvušas par kaut kādu iebraucamo sētu. Vienā laidā pie mammas "ciemos" brauc un iet un nāk visādi cilvēki. Nu ko viņiem visiem vaig????? Līdzko aiziet viens, atnāk otrs. Vienam vajag sirdi izkratīt, otram vienkārši bēdīgi un kompāniju meklē, trešais atnāk ar vīna pudeli, ceturtajam mājās garlaicīgi, piektais tikai varbūt atnāk atrādīties, lai par viņu neaizmirst. Man pilnīgi mājās iet negribas - zinu, atkal istaba būs pila, spriedīs stulbas runas. Mamma tik nogurušu seju tasia tiem maizītes, kafijas. Sēž isatba uz neņķīsa pašā kaktiņā, ar lielie viesi pa dīvānu un mīkstajiem krēsliem izlaidušies, TV pulti savākuši kā mājās jūtas. Mamma arī no viņiem visiem nogurusi, bet dzīt projām arī jau nevar. Sak, neviens no viņiem ļaunu jau man nevēl. Jā, nevēl, bet labu arī nedara. Vienkārši enerģiju izsūc. Jūs varētu iedomāties, kā tas ir, kad tevi katru dienu kāds nāktu traucēt. Tu pēc darba noguris atvelcies mājās, kaut ko sakārto, mājas soli veic, ēst pagatavo, gribi atgulties, TV paskatīties/grāmatu aplasīt - a ņifiga! Nekaunība. Kamēr biju mājās, gribēju mammai palīdzēt no viņiem visiem vaļā tikt: zvana telefons. Skaidrs, ka kāds grb noskaidrot, ka mamma mājās ir/nav. Es paceļu klausuli, saku, ka mamma pārgurusi, guļ. Otrā galā sieviete vēl nojautā, vai mamma mājās viena, un ieguvusi apstiprinošu atbildi noliek klausuli. Pēc 15 min jamā klāt. Pofig, ka cilvēks noguris, pofig uz visu. Un tā katru dienu - darba dienās, brīvdienās, svētkos. Vājprāts. Lielākā daļa no viņiem ir tikai parazīti, kas cer, ka mamma iedos viņiem kādu augli, kādu dārzeni pa kluso (man mamma strādā augļu bāzē). Man tādas dusmas par to visu. 1dien knapi novaldījos, lai atkal sakrējušajam baram nenolasītu mroāli un neiztrenktu laukā. Nu, cik var! Turklāt kaut kāds divkoši bars. Vakar arī, kaut kāda jobanā sieviete,kuru redzu pirmo reizi mūžā, ar mani tik saldā saldā balstiņā runā, māšukiņš es viņai esot! vo bljeee.
Noskaņojums: neapmierinaats
4 pēdiņas | Iepēdo...