ārā līst lietus. Pļēk pļik pļuk pļāk... pļēk pļik pļuk pļāk...
sasatiku (pareizāk sakot apdzinu) vienu onkulīti pie Bērnu pasaules. Sažuvis un izklastis tas vecītis ar pelēku plašķi mugurā un rūtotu hūti galvā. Šķērsām pār muguru plecu soma, ar uzrakstu BOSS. No somas izlīdis pasaulē raudzīties lietussarga kāts. A pats onkuītis stalti izslējies brien pa lietu (kas uz doto brīdi nebija nekāds mazais) ar icgareti mutē. Un cigartee arī ne aju šā vai tā ielikta, bet taisni, nevis bik slīpi, kā pierasts redzēt, ja cilvēks pīpē, neizmantojot roku palīdzību. Es tikai aizdomājos, kāpēc viņam tas lietussargs somā, ja viņš to neizmanto? Varbūt onkulītis ir vecs jūrnieks, vai ar armijas padarīšanu saistīts cilvēks, kuram sieva liek mājās gan siltu kumelīšu tēju vakaros dzert, gan ejot ārā paņet līdzi lietussargu. Bet onkulītim tā varbūt ir kauna lieta lietussargu izmantot. Sak, vai tad viņš no cukura? Neizkusīs tak. Tomēr mīļā miera labad, to sievas uzstumto lietussargu iestūķē somā un dodas savās ikdienas gaitās (droši vien uz tuvāko alus bodīti, kur viens pats entraucēti var gremdēties atmiņās)