Atnākam, nomirstam, piedzimstam, pakropļojam sevi, padižojamies, padusmojamies, pamīlējamies, paēdam, padraudzējamies, pauztraucamies, savu ego palutinām, avi sevi pamērdējam. Viskauko interesantu var ar sevi darīt. Tikai jāgrib.
Galu galā, kāda starpība, kas no musm paliek pāri - pelnu čupiņa, kaulu čupiņa, mēslu čupiņa (kāds mūs apēd un izkakā), nekāda čupiņa. Un, ak jā, vēl taču iespējams ka mēs paliekam bez vēsts pazuduši. Tas ir - tiem visiem citiem. Bet mēs paši tak zinām, kur mēs palikām, kad izbeidzāmies. Tomēr nē, mēs varam arī paši nezināt, kur un kā tad beidzāmies. Proti, iesit mums kāds pa galvu, noģibstam. A kamēr mēs esam bezsamaņā, tikmēr mūs var gan sadzedzināt, gan noindēt, gan iemest lauvām par barību, gan aizvest uz otru pasaule smalu un noslīcināt. A ja šo domu apspēlē vēl sīkāk, tad tomēr, sanāk, ka mēs zinām gan, kas ar mums noteik. Piemēram zemapziņa fiksē, kas ar mums notiek tad, kad esam bezsamaņā? Jo tad jau it kā tikai apziņa ir atslēgta, jeb zemapziņa tomēr arī?
Nu enijvej. Kamēr dzīvojam, tikmēr par to laikam domāt nevaig. Man tikai ienāca prātā.
nu, tā kā negribas uz bēdīgas nots beigts, tad re, kā -
zaķītis uzzīmējās!
