neminēšu ko un kā, bet agrāk pati daudzus sapņotājas tekstus bīdīju. Pilnus ar vārdiem un zemtekstiem. Pilnus ar vārdu spēlēm (
piemērs). Bet tagad nogurums no tā. Nogurums pat lasīt ko tādu citur. Bet tomēr patīkami atcerēties/pārlasīt.
Nez, kaut kā liekas, ka šādi emociju pārpilni teksti ir sapūderēti, sacukurināti. Pat ja teksts ir par sāpēm un pilns ar drūmumu man vienalga tas liekas cukurains. Rodas asociācijas ar cilvēku, kurš ir 1.50 garš bet grib pastiepties līdz debesīm, kuram ir pilna galva ar mākoņiem un kurš sapņo ar vaļā acīm. Nu nav jau slitki tā. nav, bet tas tomēr ir pārāk rožaini.
//pilnīgi negribas noticēt tam, ka no sapņotājas būtu pārvērtusies uz reālisti. varbūt dīvainā kārtā modificējusies uz kaut ko vidēju?
//katrā ziņā lasīt man ir nepatīkami šādus sapņotāju un romantiķu tekstus un tad rodas iekšējs diskomforts, jo liekas, ka ar šo nepatiku nodaru pāri agrākajai sev. Jo liekas, ak man tam ir jāpatīk. Nez
Precīzāk būtu teikt, ka man nevis ir nepatīkami lasīt, bet kaut kāda iekšēja nepatika rodas. Liekas, ka prāts samežģās. Kaut kāda psiholoģiska rakstura problēma ar mani atkal? bweee :/
ja uz manu nespēju palasīt šāda satura un stila tekstus paraugās kā no psih.prob. puses rodas manī vairāki minējumi, kāpēc tā:
piemēram, tajā laikā, kad pati tādus rasktīju, biju iebraukusi totālās auzās attiecībās ar savu tagadējo puisi, kurš toreiz nebija vēl mans puisis. Tajā laikā biju emocionāli konkrēti nograuta, kaut vai manas tās sagrieztās vēnas, publicētie teksti un mroālā/fiziskā sevis grzuzīšana, atbilžu meklēšana un arī daudz citu vienlaicīgu problēmu sagrūšana pār mani. Un iespējams, ka šobrīd ielūkojoties tajā pasaules daļā, kas ir kaut nedaudz līdzīga tai, kas toreiz valdīja manā prātā, mans prāts sāk pretoties tām atmiņām un nevēlas izsaukt nekādus kairinātājus, kas varētu probably atkārtoti izsaukt ko līdzīgu toreizējam stāvoklim. who knows... Bet rezultāts ir tāds, ka man ir vnk neiespējami tagad lasīt visādus sacukurotos, vai pārasiņotus tekstus, visādas gaušanās un mīlestības mokas, ar kādiem ir pilns journals. Un man būtu nepatīkami lasīt arī tāda veida tekstu, kā šis pousts.
hmz, tikko ienāca prātā vēl viena doma: varbūt es nespēju lasīt tādēļ, ka šāda veida emocijas pati esmu pārdzīvojusi līdz mielēm un lasot cita civleķa emocijas vai sapņus/paŗdzīvojumus es tos izjūtu pārāk spēcīgi? Ar šādu skaidrojumu varētu arī izskaidrot, kāpēc man praktiski vai katrā filmā (komēdija vai drāma) ir vietas, kuras es vai sitama, bet nespēju noskatīties. tad es aizveru acis, situ kājas pret zemi, raustu blaksusēdētāja džemperi un gaidu, katu ātrāk beigtos attiecīgais moments filmā.
Hmz, bailes skatīties acīs īstenība??