Es esot reiz mēs esot bijuši tādi un šitādi.
Nu jā konkrēta ikdienas rutīan iesēdusies ir gan, bet garlaicīgi arī nav. Vsiamz regulāra spalvu izplūkšanās gan ri tāds teātris, ka ir ko redzēt un ausis turēt ciet. nja.
bet labāk jau būtu bijsi kā agrāk - piedzīvojumos trāpīties. Bet kur es piedzīvojumus satikšu kabinetā sēdēdama?

Pretīgi. Es palieku šonakt darbā, lai pārinstalētu savu kompi, bet tagad visi bāž acīs, ka es esot palikusi tikai tādēļ, ka man brālis bija atbraucis uz Rīgu. Bet to, ka viņš šonakt būs Rīgā un gribēs palitk pa nakti darbā es uzzināju jau pēc tam, akd biju nolēmusi pati palikt. Un bez tam - ja viņš atbrauc un endrju paliek ap nakti darbā, tad man nav neka'di problēmu brāli atstāt kopā ar endrju un pašai doties mājās izgulēties, kā jau arī ir bijis. Bet nē. Tagad redz ne jau es aiz laba prāta. Kāpēc cilvēkiem vienmēr vajag saskatīt visādus neesošus zemtekstus? Pilnīgi vainīga jūtos.
Un tikko man pateica, ka mani esot viegli izprovocēt un tāpēc piemēram šefs mani šādi ķircinot, lai uzjautrinātos. A nafig? No tā kādam labāk paliek? NU acīmredzot. uz cita pārdzīvojuma rēķina :/
Man tas nedaudz zemiski šķiet.
Nu jā, jūtīga es.

Gadus 2 - 3 atpakaļ cītīgi nodrbojos ar čatošanu. Tai laikā biju Idealiste. Un ar šādu niku atvēru arī šeit cibā savu pirmo žurnālu idealiste laikam 2002.gada novembra beigaas vai kaut kaa taa.
Bet tagad chataa ja arii esmu paarsvaraa 'karaajos'. Nu neatceros, kas mani tai padarīšanā kādreiz tā piesaistīja. 10-11 klasē pat veina kabienta atsēgu biju skolā nospērusi un katru nakti pirms durvju aizslēgšanas ierados skolā un atstāju to īsi pirms sāka ierastie sskolotāji - lai nepieķer. Šajās čatošanas naktīs arī radu ta'teitk pirmos čata draugus un paziņas. Un visas šī padarīšana mani ir aizvedusi patiesībā tālu prom no tās iemītās taciņas, kas bija sākta mīt tajā laikā. melni svārciņi virs celīša, solīda žaketīte pāri dupsim, akurāti matiņi, skolotāju paraugs un etc. Bet kā gadījās kā ne, izspruku no šīs labās meitiņas tēla. 12 klases beigās skolotāji jau stāstīja anekdotes par mani, 11 klases vidū klases audzinātāja mani audzinot apraudājās un beigās abas veian otrai plecu nopuņķojām :)))
tas vis sbeidzās ar to, ka skolas dienas vidū cēlos no skolas sola un braucu prom - uz Rīgu. Paliku ap nakti, un tagad pat neatceros, ko īsti darīju. Atceros tikai to nepārvaramo trauksmes sajūtu, ka jādodas prom.. prom no turienes, kru tajā brīdī atrados. Un kādā šādā nakī Rīgā čatā sakomunicēju cilvēkus, kas brauca nakts vidū uz talsiem pei kāda cita čatista. Un es aizbraucu līdz, jo kā nekā - kaut kā mājās tomēr bija jātiek. Tajā naktī es iepazinso ar endrju. Tas bija 2001.gada 25.februāris. Un jau tad es sapratu, ka ar šo cilvēku kādu dienu būšu kopā.

Tikko apjautu, kam an patiesībā ir daudz atmiņu ko pastāstīt. Njā, lai pašai vismaz neaizmirstas, jāpiefiskē šeit.