Kāds cilvēks man atsūtīja meilu. garu. Lasu un kaucu kā aizkauta. Par to sūro patiesību, kas tur ir. Par to, ka žēl, ka tā notiek ar cilvēkiem. Par to stilu, kādā tas uzrasktīts. par to, ka , ai...

Ha, ja jau visi, tad es ar - esmu pabijusi nieka 7 valstīs. Un, te ir kartes links

Uzskats, ka citiem nevajadzētu jaukties apkārtējo attiecībās. Es tam nepiekrītu un laikam atkal būšu vienīgā, kas tā domā. Protams, ir robeža, cik tāl to var darīt un kad ir jāapstājas, bet šī robeža ir tik nenoteitka, ka par to pat nav vērts diskutēt. Manuprāt ir tikai viens nosacījums: stāvēt malā var tik ilgi, kamēr kādai no iesaistītajām strīda pusēm viss ir ok. Nedrīkst pieļaut kāda pazemošanu, noniecināšanu, morālo vai fizisko pāridarīšanu ar vārdiem vai darbiem. Strīds - viedokļu nesaskaņa. Bet vis skas sāk iet ārpus civilizētas diskusijas rāmjiem vairs nav vienkārši strīds bet cilvēka personības graušana. Tas, kas spēcīgāks, par to nospļausies, bet vājākais ilgākā vai mazākā laika posmā sagrūs, mainīsies, pazūdīs no sevis paša. Rezultātā būs izkropļots cilvēks. Protams, tā nenotiks pēc viena šāda tipa strīda, bet ilgtošā laika periodā gan. Un tāpēc es uzskatu, ka līdzcilvēki, kuri ir klāt šāda procesa laikā, nedrīkst palikt vienaldzīgi. Protams, ka tas no vienas puses nav ētiski iejaukteis citu netīrajā veļā, bet no otras puses netīrā veļa ir jebkas.
Un vēl, manuprāt, daudzi no cilvēkiem neiejaucas, pat ja tas ir ārkārtīgi nepeiciešams, tikai tāpēc, ka viņiem ir bail - nevēlas pazaudēt draugu/us, nevēlas, ka pārprot, grib būt neitrālie, etc., un lai savu mazdūšibu slēptu, izmanto šo populāro atmasku: citu pesonīgajās attiecībās neiejaucas.
Un vai tad nav tā, ka ja 2 cilvēki ir jau pārkāpuši parasta strīda robežu un viens no tiem tiek pazemots jebkādā nozīmē jeb uz kādu tiek izdarīts spiediens, tas uz to cilvēku, kurš mēģina izveidojošos sitāciju pārtraukt, tiek vērsti negatīvi darbi/vārdi pateikti vai noklusēti) tikai no tā puses, kurš ir galvenais pāri darītājs.

Draugi ir vajadzīgi, bet nav iemesla upurēt cilvēka psihi, lai saglabātu labas attiecības ar cilvēku, par kura godaprātu nevar galvot.
Bieži mēs pat neapzinamies,kad kādam nodaram pāri vairāk nekā spējam pat iedomāties.

Manuprāt cilvēks pēc savas uzbūves vispār ir tikai ķermenis bez dvēseles. Dvēsele piemīt mūsu sabiedrības mazākajai daļai. Pārējai daļai piemīt emocijas, bez saprāta.

Un visļaunākais ienaidnieks cilvēka attīstībai ir mīlestība. Tāda veida mīlestība, kura neļauj elpot. Bet šī tēma manā skatījuma ir pavsiam plaša un savu domu gājienu paturpināšu citreiz.