sāp gurns.
tēvs uz gadu aibrauc strādāt uz Īriju.
nespēju tikt galā ar savu personīgo dzīvi.
negribās būt pakļa'vigam cilvēkam, jo tāds neesmu, bet ja būtu, droši vien to nožēlotu.

vai nu esmu kļuvusi daudz pieaugušāka, vai arī vienkārši nogurusi, bet jebkurā gadījumā es esmu sākusi atkāpties. sakost zobus un skatīties tukšumā, nevis dot pretī smago artilēriju.
Man pašai tas it kā patīk, it kā nepatīk. Nepatīk tāpēc, ka bail, ka esmu pazaudējusi daļu sevis un ieguvusi tā vietā vienaldzību un aukstumu, jo tas pēdējā laikā pārņem mani bieži, kad jūtu - tiek salaistas lietas ačgārni.
Un joprojām bieži jāatceras, ka mēs visi esam traki vai normāli, saucat, kā gribat. Un tāpēc ir niknums uz visiem tiem, kas apvienojušies pulkos un pulciņos paziņo, ka viņi ir tie pareizie un visi, kas atšķiras ir slimie, trakie, idioti, neko nesaprotošie. Tas sāp? vairāk gan niknums aizņaudz rīkli, bet ja tas tiks izrādīts, es protams tikšu pilntiesīgi atzīta par nepieskaitāmu normālajiem. Un nevajag jau arī. Gribās tikai, lai atļauj man domāt un just tā, kā man tas no dabas dots, nevis vardarbīgi mēģināt iznīcināt šīs īpašības. Gribas, lai nenožmiedz uz ceļiem un neiedzen kompleksos tikai tāpēc, ka neesmu pie tiem, kas vairākumā.
Nogurusi esmu no tā visa. ļoti nogurusi. tik ļoti, ka pat nevēlso satikt tos cilvēukus, kas it kā saprot mani, negribās neko stāstīt un skaidrot, tikai dažreiz - kā tagad - nedaudz vairāk uzrakstīt izjūtas.
Nē, es nežēlojos, tikai nedaudz skumīgi secinu faktu, ka apkārtējā pasaule ir smagi ielauzusies manī un liek justies nepareizai, kas savukārt rada diskomfortu, strīdus un iedzen kompleksos. Un visgrūtāk ir tad, ja tieši mīļotie cilvēki ir tie - kas sevi pieskaita pareizajiem.
Nekad jau nebūs tā, ka visi visus sapratīs un pieņems, bet es ļoti ceru, ka kādreiz nelamās, nesitīs, nediskirminēs un nenogalinās tiaki par to, ka tu neesi tāds, kādam it kā būtu jābūt.
Un vai tad nav tā, ka tie normālie visvairāk sajūsminās par tiem, kas nav kā visi, kas uzdrošinās un atklājās? Bet sajūsminās par tiem kā par krātiņā ieliktu krāšņu dzīvnieku, kura domas tiek uztvertas kā izklaide, bet ne dzīves uzskats, kura vēlmes tiek apmierinātas tikai tik ilgi, kamēr tas sagādā kaut kādu baudu, bet līdz ko tiek apjausts, ka tas viss ir nopietnāk, nekā tikai uzjautrināšanas, dzīvnieks tiek mocīts un piespiests sēdēt klusu.