firmas serveris nobiris, jānāk atpakaļ uz journal, lai rakstītu:
Vakardienas atziņa: "Jo cilvēks mazāk saprot, jo mazāk spēj sajūsmināties."

mēdz teikt, ka cilvēks dzērumā atklājot savu īsto dabu. Un ko darīt tiem līdzcilvēkiem, kuriem jāsaksaras ar šīm personām, kuras tikai dzērumā ir labi, jauki, etc brīnišķīgi cilvēki? Un kuriem skaidrā esot ir kompleksi, traumas, neadekvātas rīcibas, kuriem ir bail un kauns pašiem par sevi? Galu galā apreibināšanās nevar ilgt mūžīgi. tad jau labāk būt šizofrēniķim. Nesen skatījos filmu un atkārtoti nodomāju, ka šizofrēniķi, ja pašam tas netraucē, patiesībā ir vieni no laimīgākajiem cilvēkiem, jo viņiem ir pilnīgi sava pasaule, un savi draugi, piedzīvojumi, izvēles un pārdzīvojumi, kuri jāmāk analizēt, uzmanīties un pārdzīvot tā pat kā dzīvē. galu galā, vai nav vienalga, vai mēs dzīvojam reālajā pasaulē vai ilūziju, ja emocijas abās ir vienādas?

tad, kad ir nauda un jāiet uz sitienu iepirkt apģērbs, reti var atrast ko tādu, kas pašam no sirds patīk. Šodien man tā gadījās.
+ esi kādreiz saktījies augšup debesīs, kad pretī traucas lietsu lāses un pa mākoņspraugu lien laukā saules stari?
/phoenix jauks

es esmu cilvēks, cieni mani!
bet vai tad cilvēks ir jāciena?

Tā nevar, tā nav pieņemts, tā nav ētiski, tas sāp!
nu un tad? katrs mēs daram kā varam.

jāatceras šie vārdi, lai nepārmestu tiem, kas to ievēro.