lieta tāda, ka me štuko no cibas vāktes laukā un iztasiīt kautko pati savu. vnk, lai nebūtu tā burzmas sajūta, bet gan sava, slēgtā izjūta, nu wtf kā to sauc.

bet pagaidām varu pateikt, ka nopietni sāku domāt, vai man nav kaut kāds sakars ar anoreksiju vai bulīmiju. jo ēdu pēdējā laikā ļoti maz, vnk tāpēc, ka nav laika paēst, vai nav naudas šai nodarbei, bet mājās esmu pārāk reti.
Tagad, kad me daudz maz normāli paēd (normaļiem cilvēkeim tas skaitīsies maz), it sevišķi, ja ēdiens ir patreknāks, man uzreiz nāk uz augšu un visu gribas izvemt laukā...

bļā, es gribu normāli ēst, bet negribu, ka man paliek no ēdiena slikti. bļins, un es turpinu neēst.

lapa ir back: šite