vai kāds var man aizdot vecu/jaunu/galvenasi ejoshu fotoaprātu? es vēlos nedaudz pafotografēt.

Tas, ka es nedomāju par sekām, rīkojos impulsīvi un saskaņā ar konkrētā brīža emocijām ir visa sākums un gals.
Daudz kas ir sācies dēļ šīm īpašībām un daudz kas to dēļ ir zudis.
Es negribu mainīties, jo nevēlos melot sev. Es gribu iet pa dzīvi saskaņā ar sevi, nevis rīkoties tā, lai viss būtu kānākas. Apburtasi aplis... Nedarīšu kā vajag, tad arī izbaudīšu sekas un nebūšu mieru ieguvusi tā kā tā. Tas varbūt iznīcina manu laimi (nevis varbūt, bet tā ir). Bet laimes izjušanai nav jābūt mākslīgai, tās faktoriem nevajag pakļauties un pazemot sevi, tikai tāpēc, lai neizrasiītu kādu "ugunsgrēku". Ja ir laime un miers un stabilitāte, tad tā ir un pienem mani ar manām izpausmēm. Protams, cilvēkam ir jāmainās, jāpielāgojas bet ar ārieni, ne jau ar dvēseli. Ir daudz cilvēku, kuru dvēseles ir skaistas, bet viņi tās ieslēguši aiz cietsirdības, neiecietības un mākslīga ļaunuma maskām. Daži pat tic, ka ir tādi. šādiem cilvēkiem nav jāmaina sava iekšiene, bet gan jānoāŗda savas bruņas, kas parasti ir vēl grūtāks process, jo parasti jau pats neredz...
es te filozofēju, varbūt, bet redzu, redzu, kā es pati iznīcinu visu, kas stabils un varētu būt vieni no manas sakārtotās dzīves pamatakmeņiem.
Pati vainīga, varētu bļāut un elsot. Nē, nevajag. Es esmu patiesa sevī un cenšos būt tāda uz āru, tikai emocijas, jūtīgums un sapiņķēšanās visupadra 100x sarežītāku + es pati vēl kaut kā visu sarežģīju.
Šāda veida postu vairs nebūs. Šis ir pēdējais. Savā ziņā kā atvadas. Kaut kas manī ir salūzis. Un nav svarīgi kas.
_________________
sāku laika atskaiti: 10