"es nezināju, kas ir mīlestība, es nezināju un nesapratu, kā var mīlēt kokus ap sevi un kā var svešiem cilvēkiem dāvāt smaidus un sirds siltumu. Man vienmēr bija licies, ka neviens nespēs novērtēt un ka nevienam nav vajadzīga mans gaišums. Un tā nu es dzīvoju pats savā pasaulē kā bruņupucis savās bruņās. Bet tad es satiku sirmgalvi upes krastā, ap viņu plīvoja zelta liesmas un ap viņa ūdenī iemērktām kājām spēlējās zivtiņas, uz viņa pleciem vīteroja putni un tuvumā ganījās nepieradināti meža zvēri. neviens no sirmgalva nebaidījās, bet viņš pats izstaroja milzīgu labvēlību un mīlestību ap visu, kas vien nonāca viņa tuvumā. Arī es sajutos daudz brīvāks, atvieglotāks un pat... jā, pat laimīgāks! Sirmgalvis, mani pamanījis, lūdza ielūkoties viņa sirdī, kuru bija izņēmis un turēja plaukstā. Tādu skaistumu nekad agrāk nebiju redzējis, sirds liesmoja un tās radītā gaisma atspīdēja tālu jo tālu. Nemanot manas rokas pieskārās šai ugunij un daļa liesmas ienāca manā sirdī. "Tā ir mīlestība pret pasauli," paskaidroja vecais vīrs un smaidīja. Arī mana dzīve ir kļuvusi gaišāka, mierpilnāka un cilvēki vairs nenovēršas no manis, pat otrādāk - aizvien vairāk un vairāk ļaužu meklē manu klātbūtni un es priecājos par to, jo tagad varu arī citiem iemācīt mīlēt."

šis bija kāda stāsta atstāsts, neatceros vairs kur un kad to lasīju...