negribās aizvainot nevienu. bet jūtu, ka neiederos. ir uzplaiksnījumi, bet tie pazūd. tas ir lāsts, ka ir seja, ka ir augums, ka cilvēki skatās, ka cilvēkiem patīk, ka cilvēki pielīp. un tad kā no lietuvēna bēg. vēl nebēg. bet daži jau sāka bēgt. kā? ne jau ar ātrumu, bet ar dusmām, lamuvārdiem, pārākumu un vēlmi iznīcināt. atvainojiet, gaismu neiznīcina. arī ļaunumu nē. un arī sintēzi starp šiem abiem - NĒ.

es nezinu, kas notiek. bet gribās raudāt un būt vienai. no visiem. no Tevis. no draugiem. no cilvēkiem. no skatieniem. no elpām un vārdiem. varbūt bail pieķerties jums, draugi(?) (ir tā?) vienkārši visi vienmēr ir aizgājuši, vienmēr mainās vides, mainās domas, mainās uzskati... es mainos, es nepalieku tā, ko jūs redzat sākotnēji. arī jūs maināties, bet lēnāk, ne tā, ne tik ļoti. Jūs man sitīsiet, jūs man darisiet pāri, mīlēsiet? es gribu kā tovakar, gulēt zem segas, dzert tēju ar balzāmu un just, ka manu galvu tur rokas. paslēpties zem šīm rokām. Vienkārši roku sajūta. sajūta, ka es esmu brīva no bailēm par to, ka kaadu nepieradinu

nezinu...
domāju
lūdzu
iekšēja vientulība
saule, kuru neredz. redz tikai gaismu un apžilbst no tās, pēc tam nobīstas/apdedzinās un galu galā aizmūk