Neparasti spilgta sajūta. Nebrīnīšos, ja kāds zvaigznēs izlasīs, ka man šīs gads būs nozīmīgs iekšējā un garīgā izaugsmē. Jūtos piepildīti nepiepildīta un mierīga. Jūtos kā tads pelēkaos akmens ceļa malā - liels un smags. Smags no zināšanām un pieredzes, kas liek apstāties un samidot nolūkoties tajso, kas vēl skrien un meklē, kas vēl nepajauš. Un smaids nebūt nekļūst mazāks, kad ka'ds mazs un nopuņķojies bērnelis plēš sūnas no maniem sāniem un sit ar citu akmeņu šķēpelēm un rungām, jo viņam nepatīk, ak sēžu es tā - mierīgi un omulīgi savā ceļā mālā. Bērnelim iekšā neiecietība un rupja dvēsele, lai arī āda un acu skats vēl maigs. Nesāp arī vārdi, ko izmet garām steidzošie braucēji, kuriem traucēju es, jo atgādinu par to, kas pašiem nav. Vairs nav pasaules glābējas sindroam manī, jo visi nemaz nav jāizglābj, jo ne visu laiks ir pienācis un 60 dzīves gājuma gados mazs un brutāls radījums nepaspēs apjaust to, kas netverams. Un kas past atspeidīsies pret mani, tam arī tiks miers un varbūt arī padoms. Galu galā neesmu es vēl tā, no kuras jāmācās, bet tā, kurai vēl daudz kas jāapgūst...
Paldies, šķiet esmu sasniegusi lielu daļu no tā, ko vienmēr esmu vēlējusies... harmoniju sevī.

Lai visiem mums miers dvēselē!