Aizdomājos
CIlvēki, kuriem nav vēlmes un kuri necenshas sasniegt neko un kuriem ir labi kā ir. Parasti šādus cilvēkus vairāk vai mazāk mēs sunījam, jo viņi redz bezdomu, bezmērķa, neko nevaroši ir. Pasaules liekēži etc.
Un tad izlasīju budisma pamatprincipus un saskaņā ar daļu no tiem, sanāk, ka šādi cilvēki attīstīti un pārāki par tiem, kas ir mūždienīgā stresā un uztraukumā par savu vēlmju neīstenošanos etc. Pirmajā brīdī, kad ienāca prātā šī doma, sabijos - kā tad tā, tagad visi sliņķi un neko negribošie pēkšņi būs tie attīstītie un ceļā uz mieru? Bet otrajā brīdī viss kļuva skaidrs. Tik tiešām, cilvēkiem vajadzētu visu zutvert meirīgi, nevēlēties zelta kalnus, jo tos neiegūstot parādās tikai vilšanās. Bet ir jābūt arī dzīves mērķim, uz kuru tiekties un sasniegt. Un augstāk aprakstītajiem dīkdieņiem nereti šī mērķa nemaz nav.
Bet tā kā tā manī palika neatbildēts jautājums - kā tad īsti atšķirt miermīlīgu dīkdieni no cilvēka. kas cenšas sevi attīstīt? It kā jau atšķirības atrast var, bet mani nošokēja pirmā līdzība starp šādu atšķirīgu cilvēku tipiem.

Upd Laikam īsti neprecīzi noformulēju savu 'dīkdieņa' jēdzienu. Tjip, tas jau nekas, ja cilvēks par dzīvi nesatraucas, bet slikti, ja viņam pohuj par visu un visiem, ka tikai vēders pilns/seks/šmiga/etc, Aiz, nemāku formulēt. Bet ne aju nu mierīgi cilvēki, kuriem pagaidām viss plūst raiti ir dīkdienis uzreiz, imho