piektdien pazvanīja tēvs no Īrijas. Apjautājās, kā tad mīļajai meitiņai klājas. Nu neko. Ir ok. Interesējās, vai šogad normāli spēšu pabeigt 1 semestri Lu, jeb atkal pa gaisiem kaut ko kaut kā. Nu solījos, jau ka viss būs ok.
Vēl tēta pastāstīja, ka naudiņu man uz kontu pārskait;ijis, lai nopērkot sev kaut ko, ko gribās.
Un nopirku arī - grāmatas. vienā piegājienā iztērēju 15Ls. Par pārējo padomāšu vēlāk. Vienīgi žēl, ka tās labās grāmateles maksā ritkīgi dārgi, tāpeč iesākumam nopikru vien šo un to. Man gribētos peiminēt no tām visām 2as - Dailailamas autobigrāfiju, kas solās interesanta un Lilijas Zarinjas "Darkanā migla", kuru jau izlasīju. Nedomāju, ka "Sarkanā migla" ir daudz vērta no literatūras bagātibās un izkoptības viedokļa, bet kā liecinājums vēsturei un cilvēku pārdzīvojumam gan. Uzskatu, ka daudziem manas paaudzes jauniešiem, kuri praktiski vai neko neatceras par padomju laiku, par 40gadiem, čeku, būtu vērts izlasīt šo grāmatu. Vieglā, ātri lasāmā un saistošā valodā tiek pasniegts reālas latvietes, šobrīd dzīvojošas ārzemēs dzīvesstāsts par jaunības un studiju laikiem laika perodā no 1944. - 1956. gadam.
Valoda ir vienkārša, bet emocijas un pārdomas atstāj. Vismaz manī, jo es daudz ko nezināju.