nezinu, kāds ir viņa dzelžainais izskaidrojums, bet mana nika izvēle arī nav no tukša gaisa vai labskanības dēļ paķerta. man ir tāds stulbs paradums, kā visu sagraut sevī un aiz sevis, lai varētu to pašu atkal atsākt no jauna, bet ar tīrāku jēgu. Kā teikt atdzimt no pelniem (tēlainā veidā).
Kaut gan, katrā no mums jau kaut kas no šī putna. Katrā ziņā ar savu dzīvi es to pat ļoti personificēju. Nemāku dzīvot turpinot domas un darbus uz pamatiem, kurus vairs neatzīstu, nepiekrītu uzskatam, ka laikā gaitā pārveidosies (kaut gan daļa taisnības tur ir), tāpat pati sevī nomoku un savu enerģiju patērēju iekšējās cīņās, kuru rezultāts dažreiz nav no tiem labvēlīgākajiem. Aiz, ja labi grib, paparlēles var savilkt vienmēr.