sklp, paldies.
es enzinu, kas notike.
es izlasiiju shos tavus vārdus un man asaras parāva uz augšu...

es enzinu. es negribu nekur iet. es gribu,lai mani tur un samīļo. lai nav atkal tā, ka man jāpaliek klajā laukā, un jānoskatās, kā jautrs cilvēku pūlītis dodas uz priekšu pat nepamanot, ka mansi nav...
jaa, man trūkst daudz kā.
jā, man kompleksu daudz
bet ne jau ar vardarbību, apziņju, agresiju un nedabiskā ceļā tas jārisina...

es gribu,, lai man draugi, kas mīl mani ir. Un lai man nebūtu jābaidās, ka šie cilvēki manī neiemīlētos, ka es viņus varētu pieradina't... es gribu būt mazs bērns, kas paslēj rokas plaukstās un ļauj, ka viņa matus noglāsat silta roka...