Tā sanāca, ka dzirdēju, šķiet, lielāko daļu no diskusijas starp Šleseru un Kristovski Radio SWH ēterā. Dīvaina sajūta - šis bija raidījums, kura reklāmas pauzēs izjutu atvieglojumu ;)
Par saturu daudz neizteikšos, tas tomēr priekšvēlēšanu laiks, kad politiķi sola visu, ko vien var piesolīt un otram pārmet visus nāves grēkus. Izņēmums nebija arī šī reize.
Šlesers bija riktīgs buldozers. Vārdu buldozers. Vai arī lavīna. Kā sāk birt, tā neapstājas, pirms viss nav nobiris un nav apturams. Zandera vārgie mēģinājumi ievērot kaut kādu reglamentu tika nobradāti pašā saknē un Šlesers ātrāk neapklusa, pirms nebija pateicis visu, ko gribēja pateikt. Vai arī nebija izrunājis tukšas plaušas, bet tad to tilpums ir pamatīgs. Manuprāt, slikti ir tas, ka viņš pilnīgi neklausās. Viņš tikai runā savu. Un pilnīgi nedzird to, ko negrib dzirdēt.
Kristovskis man izklausījās pamīksts, par spīti visu tēla veidotāju mēģinājumiem padarītu viņu par "īstu veci". Nu nesanāk. Un ūdeni arī lēja kubikmetriem, ne daudz mazāk par Šleseru.
Vārdu sakot, viņiem un viņu pārstāvētajiem sarakstiem mana balss nespīd. Nespīdēja jau pēc Šķēles un Ēlertes dueļa, bet nu nespīd jau 2x vairāk.
Un vispār, ja man vajadzēs buldozeru, es to pirkšu vai nomāšu. Nevis par to balsošu.

Kad ēterā viens uz otru knābā Kristovski un Šlesers vai Šķēle un Ēlerte, ir nožēlojami to klausīties. Daudz labāk man patīk šāda politiskās darbības forma.