ON A LONG ENOUGH TIMELINE, THE SURVIVAL RATE FOR EVERYONE DROPS TO ZERO

Īsā versija:
Viss iet uz slikto pusi. Punkts.

Drusku garāka versija:
Varbūt varam atrast atbilstošāku analoģiju, bet man šķiet, ka dzīvē šobrīd dominē hamburgerizācijas un kečupizācijas tendences. Cilvēki ir aizmirsuši, ka ēdiens var būt izsmalcinātām un niansētām garšām, un, vienā gadījumā, iztiek ar burgeri, gatavajām sviestmaizēm vai lēto picu, piedzerot klāt kolu, vai, otrā gadījumā, gatavu ēdienu, vēl pirms tā nogaršošanas, apšļāc ar pamatīgu devu kečupa. Ir zudusi nepieciešamība un vēlēšanās pēc kvalitātes. Ir zudusi pat spēja atšķirt kvalitāti no ne-kvalitātes.
To pašu novēroju arī fotogrāfijā. Milzums ļaužu ne tikai neprot paši fotogrāfēt, bet pat neprot atšķirt labu, kvalitatīvu fotogrāfiju no kaut kādas. Un te pat nav runa par mākslas vērtībām, bet par vienkārši tehniski kvalitatīvu bildi. Kvalitāte netiek novērtēta un reizēm pat pieprasīta.
Līdzīgi noteikti ir arī citās dzīves jomās. Kaut kā, pa roku galam, tiek padarīts darbs, kaut kā tiek nokļūts no punkta A un punktu B, kaut kā, bez domāšanas tiek nobalsots vēlēšanās, kaut kā tiek nomuļļāta visa dzīve...

Mīts par Ulmaņlaiku labo dzīvi, manuprāt, ir radies tādēļ, ka Ulmanis varu pārņēma brīdī, kad pasaulē sākās atgūšanās pēc 1929. gada Lielās Krīzes. Atgūšanās sākās tādēļ, ka pasaulē sākās bruņošanās sacensība un parādījās nepieciešamība pēc visa kā lielos daudzumos, un lielās valstis pašas visu saražot nespēja, un parādījās eksporta iespējas arī citu valstu zemākas kvalitātes ražojumiem. Arī lauksaimniecības ražība tajos gados bija nepietiekama lielo valstu pašapgādes vajadzībām. Papildus tam, Latvijā daudz kas no to gadu labklājības balstījās uz kredītiem, kuru atdošanas laiks nebija vēl pienācis. Vārdu sakot burbulis. Un mīta pamatā ir tas, ka burbulis nesprāga dabīgā veidā, kā pie Kalvīša, bet gan notika ārēja iejaukšanās.
Ja nebūtu sācies karš, un Ulmanis būtu pie varas ilgāk, esmu pārliecināts, ka burbulis sprāgtu un nekādu stāstu par bijušo "Zelta laikmetu" nebūtu.
Ja kas, zinātāji stāsta, ka lielākā daļa no lepnajiem centra namiem un citiem vērtīgiem īpašumiem, kas jaunākajos laikos tika atdoti īpašniekiem, bija krustu šķērsu ieķīlāti un pārķīlāti, un tā pa īstam piederēja bankām.

Hondurasa ir tālu, tādēļ šams puksts būs tikai retam interesants ;-)( Hondurasa )

Mūsu darbs un tā kvalifikācija ir neadekvāta; lielākā daļa cilvēku Latvijā strādā zemas vai vidēji zemas pievienotās vērtības sektoros. Zāģējam dēļus un taisām tomātu mērces. Tā strādādami, neko daudz nevaram saražot, 82% mūsu darbošanās - tā ir kokrūpniecība dēļu zāģēšanas līmenī, vienkārša lauksaimniecība. Mums ir jādomā, kā lielāko daļu cilvēku pārvirzīt uz vidējas un vidēji augstas pievienotās vērtības sektoriem. Ja skolotājs bezdarbnieks gatavojas strādāt par zāģētāju, tad tas ir pilnīgi pretēji mūsu virzībai, jo tā ir diskvalifikācija. Ražīgums ir galvenā Latvijas ekonomikas problēma, bet tā ir jārisina.