Pērkons

Čiepai neatbildēts zvans. Zvana zvanītājam, otrā galā neceļ. Pēc brīža Čiepai atzvana.

— Klausos!
— Jūs man zvanījāt!
— Tāpēc, ka pirms tam Jūs man zvanījāt!

Sarunas beigas.

Tas laikam ir kāds man nezināms rituāls, bet vismaz reizi nedēļā tiek atkārtoti pacelts temats "Man swedbankā konta nav, bet ir kodu karte".

Pagājušajā nedēļā pat tika zvanīts uz banku, lai arī viņiem izstāstītu šo teiku.

Nupat izrādās, ka Čiepa neesot saglabājusi kādu mistisku numuriņu, kas viņai ļautu izmantot swedbanku ar kodu karti, bet bez konta.

Reāls trilleris ar to karti, neesošo kontu un pazaudēto numuriņu.
Sēžu un turpinu neko nesaprast.

Pērkon, mums ir 480 pikseļi?

/Atskan dzidri smiekli kā zvārgulīši/ Baneris, /telpa jau pielieta ar šo skaņu/, baneris par to, ka /dzindzindzindzin/ traktoram oriģinālas rezerves daļas! /Prieka pilns skatiens pār auditoriju/ Nu kā, /miljoniem mazu un skanīgu zvaniņu/ nu kā traktoram var būt oriģinālas rezerves daļas?! /apmierināts un nu jau kluss smaids/

Čiepa ir pašaizliedzīga. Viņa neļaus kolēģim pazust. Ar viņu pat Bībers varēs justies drošs Type O Negative koncertā.

Piemēram, ja kāds man jautās wi-fi paroli, tad viņa neļaus mani spīdzināt. Nē! Viņa pati metīsies uz ambrazūras, noskaldot paroli kā pirmklasnieks reizrēķinu. Es paspētu vien samirkšķināt acis, kur nu muti atvērt.

Domu apmaiņā par kārtējo saukli — metīsies zem tanka ar trim idejām, kuras, uzreiz pēc paziņošanas, pati saplēsīs smalkās drumslās kā molotova kokteiļus, ar to panākot tādu sprādziena vilni, pēc kura publika vēl uz krietnu brīdi nespēs atgūties un aizmirsīs par visiem saukļiem.

Īsāk sakot, Čiepa ir braša meitene.

"Printeris ir ierīce?"

«Man nav konta Swedbankā, bet kodu karte ir!».

Bļaķ, tas ir fantastiski! Pirmā reize, kad Čiepa pateica :"Klausies!". Pievērsu viņai uzmanību, noņemot uzaušus, pirms viņa ir sākusi savu domas izklāstu — izrādās, viņa runā pa telefonu!

Klaja ņirgāšanās par vecu cilvēku, es uzskatu!

Nupat bija īsa saruna ar Čiepu. Lai gan par sarunu to būtu grūti nosaukt. Vairāk tāds kā piecu minūšu garš monologs no viņas puses. Un es biju pieklājīgs — noņēmis uzaušus, klausījos.
Sēdēju, skatījos viņai acīs, skatījos kā kustās lūpas un man nāca nevaldāmi smiekli. Kodu mēlē, domīgi atstutēju galvu rokās, lai muti neredz, bet asaras no acīm sprāgst, jo visas šīs piecas minūtes neko nesapratu no tā visa, ko viņa man stāstīja un tieši kāpēc.

Čiepa jau 1/2 nedēļu "raksta scenāriju" un "zīmē skices" flash banerim. Nupat kaut ko no tā visa ieraudzīju.
Man vajag iedzert!

Vēl, ar līksmu smaidu sejā, viņa darīja zināmu, ka mājās esot uzlikusi Corel'i!
Gribas raudāt!

upd:
Nē, tas tomēr ir vienreizējs skats. Čiepa sēž atlaidusies krēslā, ar nopietnu ģīmi blenž griestos, grauž zīmuli un sacer baneri! Ik pa brīdim iemalko tēju, kaut ko nomurmina un turpina sacerēt.

Nu re. Bija nepieciešamas nieka divas nedēļas, lai pie kārtējās Čiepas idejas, stulbi blenžot monitorā, noelstos :"Tas ir pilnīgs vājprāts!".

Iespējams tam ir grūti noticēt, iespējams, ka pat neiespējami, taču man reizēm Čiepas ir žēl . Jā, jā — žēl! Cilvēks tak tikai labu grib — vien nesanāk. Un tas, ka viņu te klaji ignorē, vispār liek sirdij sažņaugties. Viņa, piemēram, attaisa Tik Tak dražeju kārbiņu un pa visu telpu skaļi piedāvā uzcienāt. Klusums. Labi, ja kāds neizpratnes pilns skatiens tiek vērsts viņas virzienā. Mēģina uzsākt sarunu par trūkstošajām lata jubilejas monētām — atkal viss kā izmiris. Pajautā kur var dabūt jaunu iepakojumu biroja papīra — pilnīga ignorance.
Patiešām, patiešām žēli metas!

Lūk, piemēram, somi nav smieklīgi — viņi ir savādāki, tāpat Čiepa — viņa vienkārši ir savādāka.

Čiepa atrodas aiz diviem maniem un viena sava monitora. Parasti viņa runā ļoti klusi klusītiņām. Pat ne runā, bet vāri čiepst. Čiepst runājot pa telefonu, čiepst sarunājoties ar sevi, čiepst sarunājoties ar monitoru un čiepst sarunājoties ar mani. Pēdējais mums abiem ir īsts pārbaudījums, jo es lietoju audio uzaušus, līdz ar to nedzirdu viņas izmisīgo čiepstēšanu. Parasti šī situācija atrisinās tā — es ar acs kaktiņu pamanu Čiepas lūpu kustēšanos, ļauju visu izstāstīt kosmosam, noņemu uzaušus un pieklājīgi lūdzu atkārtot. Tas, ka pirms čiepstēšanas būtu jāpadod kāda zīme (kaut jāpaskatās manā virzienā), lai es saprastu, ka kosmosā raidītā doma ir paredzēta man, viņai vēl nav ienācis prātā, un varbūt arī labi, jo šī domas atkārtošana tomēr kaut kā strukturizē sacīto, lai gan, jāatzīst, ne vienmēr.

Tā, piemēram, nupat.
Čiepa virina muti, kā krastā izmesta zivs, ar skatienu kaut ko tetovējot galdā. Noslēdzošie čiepstieni tik izdvesti manā virzienā. Mana uzmanība tomēr ir piesaistīta, noņemu uzaušus...

— čiep, čiep, čiep...
— Ko?
— Kāds atsūtīja multiziņu!

Sauksim viņu par Čiepu!

Piesēžos pie Čiepas darba galda, lai sakonfigurētu konfigurējamo. Nedaudz satrūkstos, kad ieraugu noflīzētu monitoru ar kompānijas logo.

Es (nedaudz raustot valodu) :"Bet, bet, bet te taču NEKO nevar saprast! Nevienas mapes nosaukumu nevar izlasīt.".
Čiepa (apmierināti) :" Jā, vai ne! Tas tāpēc, lai neviens cits nezinātu, kas man te ir!".
Es (kaut kā vairs neizjūtot pārsteigumu) :" Ak tā...".

Paturpinot par "kukiju", "partizānu" un citiem moderniem mārketinga trikiem — es saprotu, ka tagad ir tāds trend visur pīt iekšā english vārdus. Even savstarpējā sarakstē. Otherwise tas otrs ragulops padomās, ka esi stulbs like an apple tree.

Заебало!

Citās ziņās — man ir jauna un fantastiska kolēģe. Protams, mārketinga speciāliste.

Unikāla radība, patiešām!

Jau pirmajās dienās viņa man sāka uzdod jautājumus par "Kukiju mārketingu". Īsti gan nezina, kas īsti tas "kukijs" ir un no kā viņš ziemā pārtiek, tomēr "kukiju mārketings" rullē pār pasauli ar nevaldāmu jaudu, drupačām birstot.

Nepagāja ne pāris dienas, kad parādījās jautājums par "black hat" un "white hat". Pilnīgi atklāti varu pateikt, ka uz kādu 1/2 minūti sajutos zaudējis krēslu zem pakaļas. Viņa gan īsti nezinot, kas tas īsti tāds ir, tomēr esot dzirdējusi, ka tā darot. Sāņēmis šo dušu, nedaudz pastāstīju par slēptajiem linkiem. Speciāliste uz brīdi nomierinājās.

Jau mirkli vēlāk, pie mana apvāršņa, lai gan kā gan cita, jo man šķiet, ka tur — otrā pusē — apvāršņa nav, vien viens bezgalīgs kosmoss, parādījās jautājums par baneriem, kas varētu atvest uz mūsu resursu. Precīzāk — vai es varot tādus uztaisīt. Piesardzīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Un atkal ar airi pa pakausi — "vai tur varēs iestrādāt "black hat"?".
Mulsi skatos viņas vizienā, mēģinādams kaut nedaudz izprast to, cik tieši trenēti tarakāni valda pār pilsoni galda pretējā pusē.

Vēl nedaudz vēlāk izrādās, ka viņa ir mēģinājusi pati pieslēgt IP printeri. Tas gan beidzās ar to, ka "Nu es jau nezinu kā tas darās, atceros tikai slešiņu, slešiņu".
Un man atkal jau nekas cits neatliek, kā apbrīnā ieplest acis. Savas.

Vēl bija gadījums, kad viņa trāpījās blakus manam monitoram, kad biju atvēris kādas lapas "source". Jums vajadzēja redzēt to prieku, kas valdīja tuvākajā kvadrātmetrā. "Es šito zinu! Es šito zinu! Man briesmīgi patīk! Neko nesaprotu, bet tas ir tik forši!".
Jau atkal truli mirkšķinu acis.

Nupat viņa mēģināja manā vietā atbildēt uz kolēģa uzdoto jautājumu par e-pastiem telefonā. "Nu tur POP3 un POP3, kaut kādi serveri bija jāliek.".
Jau atkal izbaudīju šo apbrīnojamo enerģiju, nogaidīju oratores noslēguma zilbes un laipni piedāvāju kolēģim šo "problēmu" atrisināt tad, kad būs vajadzīgais telefons.

Nu jā, tas vēl tuvu nav viss, draugi un draudzenes, tas ir tikai pats sākums.