Pērkons - 3. Decembris 2009

Hard work never killed anybody, but why take a chance.

Jaunekli es pamanīju nejauši, kad pēc viņa nederīgās braukšanas kartes nopīkstēja karšu lasītājs tā, kā tas nopīkst, kad uzrāda nederīgas kartes. Viņš bija mazāka auguma nekā es un ar melnu, cieši aizpogātu mēteli mugurā. Ieķēries horizontālajā stangā, viņš nekustējās un palika turpat pie karšu lasītāja, jo pārpildītais trolejbus liedza meklēt sev ērtāku vietu. Ap kreisās rokas locītavu bija spīdīgs rokas pulkstenis, bet vēnas, no ieķeršanās stangā, bija pārpludinātas ar asinīm un izspiedušās. Vēlāk, kad lielās ļaužu masas bija pametušas transportu, viņš atrada sev brīvu vietu un apsēdās. Ap kaklu tam bija apsieta melna šalle, klēpī zils portfelis, no kura rēgojās brūns lietussarga rokturis, un zem labās acs viņam bija dzimumzīme. Lai vai kā, viņa rīcībā nekas neliecināja par apņemību doties pie vadītāja un iegādāties vienreizējo braukšanas biļeti. Viņš izskatījās pēc staigājoša gripas vīrusa.

Stāvot pie luksafora un gaidot zaļo gaismu, man virsū streipuļoja pensionēta vecuma tantiņa. Tā arī neietriekusies manī, grīlīgā riksītī pārskrēja pāri ielai pie sarkanās gaismas. Man aiz muguras nostājās blonda meitene, kura smaržoja pēc smaržām. Arī viņa nesagaidīja gaismas atļauju un sāka šķērsot brauktuvi. Kad bija tikusi pusē, iedegās zaļais signāls un es ātrā gaitā viņu apsteidzu, atkal sajūtot meitenes smaržu, kas smaržoja pēc smaržām.

Īsi pēc tam man uznāca īsa klepus lēkme un iesmeldzās caurvēja appūstais plecs.