Nīče un "dabas pazaudētais dēls - cilvēks".

"Tikai grāmata ir delikāta. Izņēmi no plaukta. Pašķirstīji. Noliki. Tajā nav bezkaunības. Tā neiebrāžas tevī iekšā... Stāv uz plauktiņa, klusē, gaida, kad to paņems siltajās rokās. Tad tā atklāsies. Ja vien ar cilvēkiem tā būtu. Daudz mēs esam. Visus nepašķirstīsi. Pat vienu ne. Pat savējo. Pat sevi."

Cilvēki ir tik traumēti. Un katrs savā veidā. Katram savas dīvainības, savi aizspriedumi, savi uzskati, savi "ahileja papēži". Ir 14 dažādu personības traucējumu veidu. 14!!! Un ja vēl matemātiski sākam domāt par variācijām kādās tie visi var būt kombinēti savā starpā. Nav nekāds brīnums, ka nespēj sadzīvot savā starpā. Cilvēks pats sevi nespēj "panest".

''Jo vairāk dzīvo ar cita prātu, jo ātrāk zaudē savu''. A.Aļeksejčiks.

Jūtu polaritāte izpaužas tai apstāklī, ka cilvēkam pret priekšmetiem, parādībām var izveidoties gan pozitīva, gan negatīva attieksme.
Ambivalence ir vienlaicīga polāro jūtu pārdzīvošana attiecībā pret vienu un to pašu priekšmetu vai parādību.

Laiks skrien pārāk ātri, burtiski izslīd caur pirkstiem un jau esmu nogurusi dzīties tam pakaļ. Pēdējā laikā mieru rodu grāmatās. Bet tas jau ir liels atklājums. Atrast grāmatas un autorus, kuros rast mieru. :) Un vēl es joprojām mācos turēties pie sava un neielaist citu rīcību, teikto, domas savās smadzenēs, un tas joprojām ir grūti.

Visgrūtākais ir ticēt, nepadoties un turpināt savu ceļu, kaut šķiet, ka nav nekādu cerību, perspektīvas un jēgas tam visam.
Sapratu, ka vajag nospraust mērķus. Stabilus, konkrētus, piepildāmus mērķus, savādāk zūd jēga kaut ko darīt un ir tik viegli kļūt par dārzeni vai lupatu. Janvāri veltīsim dzīves pārdomāšanai.

Dzīve ir viltīga. Kad man rokās ir visas kārtis, tā pēkšņi sāk spēlēt šahu..