Friends

3 Body Problem - yey, ney?

Vakar gāju uz darbu kājām un forši izmirku siltajā lietū. Caur salijušajām brillēm viss rādījās tik izplūdis un fragmentārs, bet nekādus negadījumus uz ceļa neizraisīju. Tad saule mani nedaudz izžāvēja. Arī apmetnis bija mani pasargājis no samirkšanas. Pēc darba vilcienā lasīju grāmatu, kur galvenajam varonim lietusgāzes laikā patika aizvērt lietussargu un priecāties par ūdens pieskārieniem uz sejas.

Šodien bija skaista diena kādas mazpilsētas saulē pie jūras. Jo vairāk eju kājām, jo vairāk viegluma. Sajūta, ka viss smagums nokratīts nost.

Kopš atgriezies skaidrs prāts, nemitīgi daudz ko analizēju un redzu 10000 soļus uz priekšu, pat ja ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Rāmā dzīves plūsma beigusies?

Current Music: Icarus - White Hinterland

“I see Eileen as a wayward walking country minister posing as a dyke poet. Her mind is the most expansive mind I’ve ever had the pleasure of being in contrast to. There is no thought or impulse of mine, be it revolutionary, feminist, radical, dirty, beautiful, silly, abstract or murderous, that feels ugly. That totally frees me up to say to myself: more, more, more.”

Nevaru izškirties starp mâlu un porcelånu. Ja viens ir vienradzis un otrs ir krupis, vai kristietĩba vs šamanisms. Neiespējamas un varbūt nevajadzīgas izvēles

velobraucēju uz Mežaparka celiņa tik pat cik pienenīšu tā malās

Šogad aprīlī varu teikt to pašu, ko pag. g. un principā par tieši to pašu lietu.
Pozitīvais aspekts - ka esmu mācījusies no kļūdām un tamdēļ šogad tas vairs nav tik tīri besīgi.

"vairāki simti kilogramu svaigi gatavota ēdiena, ko neviens neēd" - man vēstījumi vienmēr atnāk precīzos teikumos, kur svarīgs ir katrs vārds. šo teikumu es šonakt dzirdēju ļoti daudz reižu.

to ēdienu gatavojām mēs kopā ar darbabiedriem, tie bija tādi kā rīsi ar pesto un citiem zaļumiem, un, tā kā neviens to negribēja ēst, mēs to klājām uz grīdas vienā no izstāžu telpām, līdzīgi kā suši. izlīdzinādami ar logu tīrītājiem garos kātos

Šorīt esot miegains es ieraudzīju Facebook friend request, un padomāju, ka kārtējais feikais profils. Kad bilde un prāts mazliet noskaidrojās, es sapratu, ka tas ir mana pamatskolas klasesbiedra vārda pieraksts oriģinālajā valodā. Es noteikti neesmu aizmirsis par šāda cilvēka eksistenci manā dzīvē, jo mēs kopā esam darījuši lietas, reizēm tas iekļāva apmeklējumu pie skolas direktora, bet es nekad nebūtu iedomājies, ka es varētu jebkad nonākt jebkādā kontaktā ar šo cilvēku, kaut vai virtuālajā vidē. Man skolā ir bijušas dīvainas draudzības, un šī bija viena no dīvainākajām. Ārpus skolas mēs dzīvojām diezgan dažādās pasaulēs - es biju nedaudz nepieradināts, jo nācu no ģimenes ar nestabiliem sociāliem, ekonomiskiem un emocionāliem apstākļiem, kamēr tam džekam viss bija, un viss bija atļauts, jo viņam bija tēvs, kura vārds tajā laikā un tajā miestā cilvēkiem kaut ko izteica. Ne obligāti viņš to tā izjuta vai izmantoja, bet pieaugušie mēdza to uzsvērt.

Pēdējo reizi es viņu redzēju kaut kur ap 22 gadu vecumu tajā miestā, kur kopā mēs gājām skolā, jo viņš bija piebraucis ar savu mersi pie vietējā krodziņa. Nekādas augstprātības no viņa puses nebija, un toreiz mēs vēl abi bijām mazliet pieaugušākas savas bērnības versijas. Tagad es viņu ne tas ka uz ielas nepazītu, tur reāli dziļi ir jāieskatās viņa acīs, lai sazīmētu to čali, ko es pazinu skolā. Kainda nešaubos, ka viņš mani atcerās, but still it's all weird as fuck. Es pieņemu, ka viņa dzīves pieredze viņam ļauj nebūt izlutinātam bagātam kretīnam, un iespējams dzīves redzējumā mēs šobrīd varētu nebūt pārāk dažādi, bet mēs noteikti esam no dažādām planētām pat dzīvojot vienā valstī.

hei mazā, viss ir draza, bet es tev došu acis saredzēt skaisto,
sacīja magdalēna

Nick Cave jaunais singls "Wild God" ir ļoti labs!

cik ātri tie bērni aug jeb, domājot par nākamo ģimenes ceļojumu, kā pirmo atvērām mācību gada kalendāru.

// man likās, ka pirmklasniekiem ir divi papildus brīvlaiki, bet tikai viens un tas pats ziemas vidū. skumji.

atbraucu no nednogales Viļņā. jā, protams, skaisti, bet mums arī ir skaisti.
viļņa ir ļoti dzīvīga, ļoti, bet arī dārga.
tur viss zied, un cik labi, ka mums vēl viss tikai ziedēs.
abi bijām slimi, tā bija likteņa ļaunprātība - pirmajā aizmukšanā bez bērniem būt ar slikten sliktu pašsajūtu. (nākamais get-away laikam novembrī, tādi mums tie grafiki)
nostaigājām svētdien 10km gar Neri.
un jaunā Sapiegu pils burvīga.
brauciet uz viļņu, vilciens ir lielisks.

Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.

Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking.

The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.

Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.

Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni.

Kas ir Latvija?
Vai zināt Kanādu? Tagad iedomājieties to daudz kompaktāku un glītāku, ar jūgendstila arhitektūru un Eiropā.

A: Skolā katru dienu jālasa. Apnicis!
B: Ej prom no tās skolas! Mums nekas nav jālasa, ir tikai dziedāšana.
Iejaucas mamma: Nav tādu skolu, kur nebūtu jālasa.
A: Dzirdēji? Nav tādu skolu, kur nav jālasa!
B: (..) Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un mūzika.
A: Manējais datorika.

Black Mirror sestās sezonas otrā sērija objektīvi nebija laba... nu, kā nebija - tā bija laba sērija priekš kaut kāda American Horror Story - bet pēc trešās sērijas tapa skaidrs, ka es šo seriālu varēšu tālāk skatīties viens. Tā nebija pati skarbākā sērija, ko es esmu redzējis, bet diezgan tuvu. Es ceru, ka kvalitāte turēsies līdz sezonas beigām.