as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

pajautāju gaišmatainai igauņu meitenei, lai uz mirkli pieskata manu somu. nevērtēt cilvēkus pēc izskata? ha. izklausās tik viegli, bet tiklīdz tas izrādīsies svarīgi, aiztipināsi pa taisno pie tā, kas raisīs vislielāko uzticību. stereotipi ir nenovēršami. beidzot vilciens, mans sapņu vilciens valga-rīga. konduktors, pavisam jauns puisis, skumji nopūšas, kad atzīstos, ka latu man nav. bet drīz atgūst dzīvesprieku. vilcieni atgādina tik daudz ko. dienvidfranciju, cerību, ka nepieķers, ka vīri formās noticēs tavam mazajam teātrim. naktis ceļā uz lapzemi. bērnību. bet es vēl nekad neesmu braukusi no igaunijas ar vilcienu.

līdz valgai mani atved anti, apaļš vīriņš labākajos gados. sākumā mēs maldāmies, un jūtu, cik ļoti viņš nožēlo vieglprātīgo piedāvājumu atvest šito mazo meiteni uz valgu. nav pat pa ceļam. mazā meitene savukārt izmisīgi ilgojas pēc iespējas apstāties. pieiet tuvāk. iebraucam miestā, kur ceļš noārdīts, tālumā smagi lietusmākoņi, visi taurē, bet vienīgajā uzkalnā rokas pret tumšajām debesīm izstiepis balts enģelis. statuja, nevis vīzija. viņam (anti, ne enģelim) liekas, ka mani jāizklaidēar sarunām, mēģinu izlikties iemiegam, bet dranķīgi sanāk. viņš grib runāt par to pašu kā citi igauņi. par saldējumu un par „vai viegli būt jaunam”. sāk līt. stiprāk kā jebkad, mirkli mēs pat apstājamies, jo redzēt vairs nevar neko. lietus skaņa. klusums. visas sarunas ir liekas. skaitu kilometrus. un tad kaut kā mēs atrodam kopīgu valodu. vēl mazliet pastostoties par filmām, beigu beigās izvēršas dzīva un īsta saruna par autobusu pieturām. par to, kāpēc mazciemiņu cilvēki taisa ballītes tieši tur.

piederēt kaut kam lielākam. ceļam. apziņa, ka kuru katru brīdi var aizbraukt. tas nekas, ka vienkārši sēdi un dzer otro nulle septiņi. un tad mēs sākam dalīties ar stāstiem. seniem stāstiem, ko mums uzticējuši taksisti, garāmgājēji, pēdējie bāra apmeklētāji, jukuši ubagi  vai laipni policisti.

kad iestājas klusums, esam valgā. visas tās sejas, kā lai neiemīlas mazpilsētu sejās? staciju remontē, tualetes tantiņa izpalīdz ar sarakstiem, cenām un padomiem par tuvējo veikalu. viņa, kā visi krievu tautības cilvēki, uzreiz sajūt tuvību ar mani. varbūt tā sapratu, ka latvieši dvēselē slāvi. igaunijas krieviem mēs esam savējie. iemeslus meklēt lieki un politiski nekorekti. franču kompānija, iespiesta starp sastatnēm nedaudz ar mani papļāpā, bet vispār viņi pārāk aizņemti, pārkliedzot urbju troksni un skaļi lasot tartu ceļvedi.

izeju ārā, atveru krievu alu, nopirku, jo zaļš, un neprātā sailgojos pēc ceļa. pēc neērtām naktīm, pēc mulsām sarunām ar svešiniekiem, pēc karsta asfalta, pēc divu eiro trīs maltīšu pusdienām. pēc sviedriem, sen aizlauztiem nagiem, pēc smilšu čerkstoņas kurpēs, pēc... tiem, kas man piedos.