as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

atradu tik brīnišķīgi plandošu un košu kleitu, ka gandrīz saraudājos, kad sapratu, ka atkal tās nelaimīgās krūtis nevietā. protams, ka es gribētu būt maza, androgīna meitene, bet vispār man patīk mans augums, man patīk pieguļošas drēbes, man nepatīk, ka viss skaistais ir domāts maziem smalciņiem cilvēkiem.

tad man apnika iepirkties, jo visa mana iepirkšanās parasti ir atrast vienu sapņu drēbi, bet te viss bija izbojāts, skumji klaiņoju starp veikaliem un domāju par ķiršiem. igauņiem ir perversi kioskiņi ar zirņiem, zemenēm un ķiršiem, un, nē, es to nemaz negribu un nevaru atļauties, bet tā smarža, tā smarža. sēdēt pludmalē (garā, plandošā kleitā) un ēst ķiršus. laime ir ļoti vienkārši izgudrojama.

un kamēr taustījos pa somu pēc naudas, beidzot TAS notika. adatas, kas man bija pirms pāris nedēļām izbirušas somā, kādu laiku biedēja, bet apradu ar domu, ka gan jau izlasīju visas. izņēmu pirkstu no somas ar skaisti nofiksētu adatu līdz pusītei. secināju, ka nesāp. pasniedzu eiro viegli izbiedētai pārdevējai (ar otru roku), tad lēnītiņām izrāvu adatu un iedūru leonardo di kaprio degunā. tāpēc, ka plakāts bija tuvu un tāpēc, ka man nepatīk trīs dē.

piezvanīju m., jo sajūta, ka pasaule uzkrīt tev virsū, var izrādīties mazliet nomācoša. bet nepalika mazāk nomācoši, un nolēmu, ka tā bija kļūda. netaisni, iespējams.

tad paņēmu, izrāvu adatu no sevis un secināju, ka nesāp. pat neasiņo. savāda pasaule.

rīt esot muzeju nakts, tā kaut kur izlasīju. varbūt tas varētu būt iemesls braukt mājās, man kādreiz neprātīgi patika muzeju naktis.