as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

nostalģija būtu, ja ilgotos, vai ne? neilgojos. vienkārši savādi, izstaigāt naksnīgo tallinu, lai pēc tik ilga laika atgrieztos roosikrantsi ielā. nekas nebūs mainījies, domāju. pie tam, tas ir tik ļoti pa ceļam uz mājām, pie mūsu zivtiņām, hanibāla un klarisas, ko citi nevīžas nu jau noteikti sauc citos vārdos. roosikrantsi ir dzīvojuši miljoniem draugu, tā šķiet. visi tallinas jaungadi sākušies vai beigušies šeit. visas dīvainās ballītes. visas jaunības kļūdas. mēs laikam ar t. te pirmoreiz bučojāmies, tā sanāk, vai ne? un visādas visādi norunātas naktis, visvisādas dīvainas atzīšanās, tā filmēšana, kur te gludināju drēbes, tā reize, kad te kausēju sniegu sev uz ādas, tā reize, kad.

nekas taču nebūs mainījies. mani pat sagaidīs kaķis. cits kaķis, kautrīga kaķu meitene, kuras introvertums cīnās ar ziņkāri, viņa aposta pirkstus gan, bet glaudīt neļaujas.

e. man ir atdevis savas atslēgas, savu bankas karti, jo manējā mistiski pazuda šodien tieši pēc tam, kad dumjas kļūdas pēc nopirku nevis biļeti rīga-tallina, bet tallina-rīga. zemapziņa varbūt. dažiem posmiem jābeidzas pavisam drīz.

nekas taču nebūs mainījies. un tomēr tik ļoti sasmejos, kad ieraugu, ka krievu kroga vietā ir atvērts restorāns. un ne jau šāds kāds restorāns. virs ieejas mana burvīgā un nu jau "vecā, labā" itāļu drauga pagalmā karājas uzraksts "ti amo". es smejos visu ceļu augšā pa kāpnēm.