Mar. 8th, 2013 03:14 pm
no rīta rimi kāds
vecs vīrietis mani uzrunāja, kamēr izvēlējos mango. vai esot labi? vai mīksti,
vai nav puvuši. šķiet, ka ir taisni tādi kā vajag, saku. bet kādu labāk, viņš
jautā. tādu mīkstāku vai cietāku. es ņemu ļoti mīkstu, saku. bet tas tāpēc, ka
taisīšu biezeni. jūs labāt tādu vidēju. nu labi, meitiņ, labi. aizeju. esmu
nogurusi, mango pļāpas iederētos pēcpusdienā drīzāk. tepat tramvajā atkal tāds
vīrelis skumju seju, bet runīgs pēc velna, ziniet, es esmu arī no tām
jocīgajām, kas runā, ja ar mani runā, vienalga kādi deguni, lielākajā daļā
degunu tomēr ir kaut kas aizkustinošs, uz mirkli. pēc tam- atšūt, aizbēgt, jā,
tas, protams, ir sods par nespēju ignorēt to mazo planētu, no kuras nāk visi
šie tik bezgala draudzīgie, jukušie vai citādi īpatnie. viņi parasti ir gados,
viņi nekad sev neatklās burvīgo tīmekli, kur var kliegt, vienalga vai klausās
vai nē, viņu tviteris ir vēlie tramvaji un neaizsargāti garāmgājēji. kādēļ viņi
tik ļoti biedē un iztramda viņu mieru, kādēļ labais tonis ir augstprātīgi
pasmaidīt un kaut ko nomurmināt vai arī sākt cītīgi blenzt vienā punktā un iztēloties
sevi esam vienu visā pasaulē, tas laikam ir pavisam vienkārši saprotams. viņi
ir vientulības priekšvēstneši. piedzērušies enģeļi.
90 procenti
cilvēku apgalvo- „es piesaistu visādus dīvaiņus.” m., starp citu, man reiz
atklāja pretējo. viņam jocīgie nekad nepievērš uzmanību, pat stopējot ar viņu
viss bija citādāk, nekādu izbijušu cietumnieku, nekādu neveiksmīgu ekscentrisku
mūziķu, nekādu reliģijas frīku... nekā no parastā „draudzīgāks un atsaucīgāks
par vidējo” sortimenta. minēšu, ka tas tāpēc, ka viņš tiešām spēj izcili norobežoties
no apkārtējā, viņā nav tā uzreiz saredzamā plaisa pa kuru ielīst un uzsist uz
pareizajām stīgām, atrast vājuma pazīmi... m. ir tik izolējies, ka tikai un
vienīgi tik liels dīvainis kā es, var viņā ielīst.
bet pārējie, ne
tik noslēpušies sevī, viņi ir aicinājums un izaicinājums. salauzt bruņas.
padarīt vēl vienu par tramvaja dīvaini. bailīgi, apzināties, ka šī vecuma
vientulība, šie visi kādam citam laikā nepateiktie vārdi, šis rūgtums pret
dzīvi kādā brīdī var izšļākties no tevis ar tādu nepieciešamību, ka ceļā
nestāvēs nekas no tā, ko mēs apzīmējam ar man tik mīļo vārdiņu „normāli”. mana
reakcija parasti ir milzumliela vēlme apskaut, tas laikam arī nav normāli. nē, neatceros, kad būtu apskāvusi
svešinieku tādā labestības nozīmē. mani ir, starp citu. nē, nemetīšos apgalvot,
ka pasaule kļūtu labāka, ja visi apskautu svešiniekus. pazīstot cilvēka dabu,
pasaule labākajā gadījumā kļūtu par milzu orģiju. vai arī... kaut kas noteiktu
saietu grīstē. tas ir tāpat, kā ielaist jehovas lieciniekus pie sevis
visticamāk, un nu man ir šī ielaišanas pieredze. šī nav tik tīra inde, šī ir
universāla. katrs reiz meklē svešinieku mierinājumu. tādējādi visuzskatāmākie
piemēri biedē. un vecums. lielie vientulības vārti.
noslēpties no
pasaules, mīlot pasauli. būt par kaķi, kas aizies nomirt tālu no cilvēkiem,
mūžīgi paliekot pūkaini maigā atmiņā. nekādu sapampušu potīšu, nekāda publiska
vājprāta, pasargāts miers. gaidīt līdz aizsals jūra. atrast pēdējo bāku
pasaulē, kas neizskaidrojamu iemeslu dēļ vēl aizvien jāiededz cilvēkam pašam.
un tu arī būtu tur, kaut kur kur laiks nemaz nepastāvētu, tik vien kā tas
ritms, kad jāatceras spīdēt. pa visiem tiem gadiem es būtu iemācījusies klusēt.
klusums, pārītis kaķu, mirklīgas vētras un karstas vasaras. kādu rītu
pamosties, paskatīties ārā pa logu- ledus, cik tālu vien sniedzas skatiens. mēs
pieietu viens otram tuvāk kā jebkad, un tonakt, tonakt gaisma būtu spilgtākā kā
jebkad. un viss. beigas. līdz aizsals jūra.
katram ir savs
stāsts. un šie stāsti vienmēr būs būtiskāki par īstenību. varbūt tāpēc tik
nekontrolēti raudu ikreiz pie big fish beigām. tik ļoti, ka varu izturēt veselu
reklāmas pauzi un tad turpināt raudāt, tā it kā nekas nebūtu bijis. patiesības
nojauta gan turpinās gruzdēt. vismaz skumju un traku vecīšu acīs.
bet varbūt.
varbūt viņš tiešām vienkārši tiešām neko nerubīja par mango.
Leave a comment |