as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

tiešām. sen nebiju lasījusi tik... saprotošu rakstu kā rīgas laikā par seju aklumu. ja filmā vai seriālā ir divi vienādu matu krāsas īpašnieki vai, diesnedod, plikpauri, lielākā daļa mana laika aiziet, mēģinot koncentrēties uz viņu atšķirīgajām iezīmēm, lai beidzot samācītos, kurš ir kurš.

nekad pirmā neatpazīstu cilvēkus uz ielas. ja viņi tuvojas, ātri ielieku kontekstā un- ahā, skaidrs, kamēr viņi runā, izdomāšu, kas viņi ir un aizvākšu savu apstulbuša kāmīša izteiksmi.

un, aha, man gadās blenzt savā atspulgā un cītīgi pie sevis apspriest šo dīvaino būtni, kamēr uzķeru, ka tas ir atspulgs. mans atspulgs.

vienmēr to biju ierakstījusi sevī kā vizuālu analfabētismu. kaut ko par ko man ļoti kauns, jo nesasienas ne pa kam ar iecerēto profesiju. bet tad atkal it kā vizuālo sajūtu man ir kaudzēm, tikai... tikai tās sejas.

paldies mīļais rīgas laiks. ja tavu nepilnību kāds nosauc mierinoši sarežģītā vārdā un saka, ka tādā veidā nepilnīgi ir arī daudzi gudri cilvēki. ir zināms atvieglojums.