as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

es esmu neomā, jo pārēdusies zaļas plūmes, jāraksta kaut kādas murgainas figņas par vīniem atkal, bet rakstīt par vīniem piebesī stipri pirms pašiem vīniem, bet kas tev dos, un vispār man gribas spļaudīties, vienalga par ko.

un spļaudīšanās sakarā, man vislaik besī tas feisbuka ceļojošais rūzveltes pērļuks, jo man ar savu mazo smadzenīti vot tie cilvēki, kas principā nerunā par cilvēiem, liekas tādi paši freaks of nature, ar kuriem nevar socializēties kā nedzērāji vai, say, pārliecināti kristieši. vai dies nedo kaut kādi pseidointelektuāļi, kas kaut ko biš kādreiz pagūglējuši pa tēmu, un tagad diskutē "idejas", viņiem parasti nez kāpēc nav humora izjūtas, jo, ja būtu, tad jau viemēr atrastu iemeslu pasmieties par cilvēkiem, kas tās idejas izdejojuši.

man patīk cilvēki. man patīk par viņiem runāt, man patīk viņus vērot, man reizēm patīk viņus vispārināt un grupēt, man patīk viņiem piedomāt fiktīvus dzīvesstāstus, man patīk viņiem uzstādīt kreisas diagnozes, man reizēm pat patīk iztēloties viņus mīlējoties (ar mani reizēm. reizēm ne ar mani.), man patīk nekrāt dusmas un nebojāt citiem dienu, tā vietā klusi pašņācot aiz muguras (sauciet to par gļēvulību), un aizmirst un vairs neturēt ļaunu prātu, man patīk viņus drusku paspiegot...

un manā pasaulē pasauli var saprast tikai un vienīgi mēģinot saprast cilvēkus.