| Mar. 7th, 2012 10:42 am vispār ir šitā.
es esmu kļuvusi par sociopātu.
vai arī man pēkšņi uzradies riebums pret grupu "jaunieši" vismaz šaizemītē. nu kur tie lohi mūžīgi var runāt par vienu un to pašu vienu un to pašu vienu un to pašu. un šai nojautā apmaiņas studentus,bez godīga publiska konkursa uzreiz izslēdzu no kategorijas "cilvēki, ar kuriem es gribētu sarunāties".
ir draudziņskola un mana skola. draudziņskolas cilvēki vismaz vizuāli izskatās interesantāki, kamēr neieskatās un nepamana, ka viņi visi ir viens un tas pats cilvēks. atlaidis matus, trešās, vai drīzāk trīspadsmitās, dienas bārdiņu, uzvelcis džemperi, kuram nav nekādas, nu nekādas nozīmes, ja nu vienīgi nesadomā pēkšņi gleznot- šo džemperi noteikti var (vēl vairāk) sabojāt. man liekas, viņš pēkšņi nesadomā vis. viņi ir "mākslinieki": naudas tāpat dzīvē nebūs, ja būs- nodzersim un varbūt, varbūt pa ceļam nodarbosimies ar "mākslu".
manas skolas cilvēki ir rich kids, kuri nolēmuši pa vecāku naudu nodarboties ar "mākslu", jo viņi svēti tic, ka ir īpaši dziļi sirdī, tikai izskatās dziļi garlaicīgi. viņiem ir mašīnas un mocīši, tikai dzīvo viņi tālu tālu prom, jo senču savrupmājas tak nav pilsētā. nevar zināt, vai vispār dzer, varbūt tikai dziļi sirdī.
un, ja nu mēs te par filmām. vakar aizrijos, saprotot, no kurienes radies tas feisbuka visapnikušais mana mamma domā, ka... tā nevar būt īsta saruna, tā nevar būt īsta saruna, tas laikam bija vienīgais, ko nodomāju:
"es esmu producente, tāpēc man jādara tas un tas. un (insert a joke now) tas arī, jo es esmu producente,"
"tā kā es esmu dī o pī, man jādara tas, un (insert a joke now), tas arī, jo es esmu DĪ O PĪ"
"tā kā es esmu montieris"... nu ja, nu ja. staigājoša wannabe imdb lapa for dummies vopšem.
tiesa, man nav ne jausmas, kā manā skolā runā. mēnesi peldu un man pašķir ceļu. šķiet, viena no retajām grupas sarunām, ko esmu dzirdējusi, bija skolotāja uzspiesta un skanēja plus mīnus šitā:
"sveiki, mani sauc luiss un man patīk kventins tarantīno"
"sveiki, mani sauc luisa un man patīk kventins tarantīno"
"sveiki, mani sauc luiss un man patīk kventins tarantīno"
"sveiki, mani sauc luisa un man patīk kventins tarantīno"
vopšem visapkārt kaudze inteliģences apdvestu jauniešu. blenz tieši acīs un praktiski redzi, ka katrs no viņiem radīs šedevru, teiksim, izsmalcinātu psiholoģisku drāmu taisni laukā no savas dzīves pieredzes.
apaļa meitene dīvainajā zaļajā džemperī, kuru varbūt kaut kā sauc.... -meiteni, nevis džemperi,džemperis ietilpst augstākminētajā kategorijā - ar drausmīgi skaļu balsi (man liekas, tas ir dabas triks. ja tu esi patiešām neglīta, par tevi apžēlojas un piešķir tādu kviecienu, ka vīrieši ir spiesti uz tevi skatīties. un zinkā, jo ilgāk skatās, jo mazāk redz.) vakara beigās visu laiku atkārtoja, cik portugāļu meitenes ir stulbas. runājot tikai par meikapu un futbolu (viņa gan pamanījās pāris reizes uzsvērt, ka par futbolu pati noteikti zina vairāk nekā meikapu. kapteinis sabteksts gavilē par tik viltīgi izteiktu apgalvojumu. kuš, kuš, dārgumiņ, mēs to tāpat redzam.), bet re, šis vakars viņu piespiedis domāt par nopietniem jautājumiem. reference uz sarunu parasto, kurā katrs apdzied sākumā un beigās apspļauda savu valsti, lai nonāktu pie kāda no kājām metoša secinājuma, say "it's different" vai tamlīdzīgi.
jāuzraksta jānim, ka es beidzot saprotu striptīzdejotājas teorēmu. jo pēkšni man gribējās skriet prom, mesties iekšā aizdomīga paskata bārā un piedzerties ar svešiniekiem, kuri varbūt klusē, varbūt runā, tikai diespasarg, visu laiku neizliekas, ka viņiem ir ko teikt.
bezjēdzīga komunikācija, no kuras tu neko negūsti, mani sāk kaitināt. un es parasti esmu labestīgi noskaņota pret katru dieva bērniņu, un brēcu, ka snobisms un citi nieki ir daudz izteiktāks stulbuma paveids. a ja nu tas ir pašsaglabāšanās instinkts?
a moš es vienkārši biju skaidrā. jo pēc pirmā tekilas šota, kas man novāca no sejas "god hates you all" skatienu, es pat biju gatava iesaistīties kādā sarunā. diemžēl tad jau visi bija pārāk piedzērušies, un es biju pārāk nogurusi, lai nokoncētros uz teikuma desmitminūšu ievadu un beigām, saprastu, kas varēja būt domāts iztrūkstošajā vidū, un vēl pieklājīgi smaidītu, uzminētu vietas, kur tipa jāsmejas, mātu ar galvu un tamlīdzīgi.
es ilgojos pēc īstām sarunām. vai varbūt klišeju sarunām, kas man tuvākas. četros no rīta, piesmēķētās virtuvēs, klusinātās balsīs... ar saturu vietām.
Leave a comment    |
