| Dec. 5th, 2011 12:36 pm kamēr marlenčiks izvācas no virtuves, beigšu runāt niekus svešos žurnālos, parunāšu savos. jo skaidrs, ka es vienīgā un vislabāk visu zinu
man ir kādi četri, pieci vīrieškārtas (draugi būtu pārāk liels vārds. paziņas būtu pārāk mazs. citi vārdi būtu pārāk atklāti.) cilvēki zināmi, ar kuriem mēs draudzīgi allaž esam gaudojuši uz mēnesi un slavējuši vēju matos un tos visus niekus. allaž ir skaisti izlikties, ka tava dvēsele ir tālu asfaltu apsists baikerītis. un, šķiet, ka viņi pieraduši pie manas nemainīgās attieksmes, jo, kad pēdējoreiz neizturēju un pateicu vienam dziļi filozofisko: "oh, c'mon, grow up," viņš bija tāds kā pārsteigts, tāds kā uzjautrināts.
tā laikam notiek, kad no atkarībnieka paliek par zvērinātu atturībnieku. nav tā, ka es nesaprotu pieķeršanos brīvībai, mani vienkārši kaitina pārdzīvojuši tēviņi, kas tā arī nav saņēmušies vairāk kā divas brokastis kopā paēst vai kuru izpratne par baiso mošķi attiecībām pagaidām saistās ar randiņiem divreiz nedēļā un tikpat biežu un jēdzīgu seksu kā vidusskolniekiem, kas dzīvo pie vecākiem...
un otrādi. ka tu attopies viens un pēkšņi, instinktīvi ne pa kam nedrīksti tāds būt. apbrīnoju veselīgumu, ar kādu daži nolemj izbaudīt šo laiku. to, ko pati darīju, to lai zina tikai tie, kas to zina. sviestu. atstāta telpā pati ar sevi nemitīgi nobijos pati no sevis.
visa pamatā allaž ir bailes izlīst no savas mazās siltās aliņas. vienalga, vai lai ielīstu kāda cita aliņā vai lai izmēztu savējo. un kā par spīti, tik nesaprātīgi maz to, kas nožēlo izdarīto. jebkura nāvīte ir vieglāka un dabiskāka par agoniju. bet bail ir tieši būt nomirušam, nevis mirt.
nav tā, ka ir labāk būt divatā nekā vienam. vai otrādi. ar matemātiku tam vispār nav nekāda sakara.
tāpat kā es vairs neticu īstajiem vai otrajām pusītēm. tad būtu jābūt neprātīgam veiksminiekam, lai no tās miesas čupas satiktu un izvilktu "savu vienīgo".
patiesībā vairs es ticu tikai vienam. laikam. nenoniecināt vakardienu, tikai tāpēc, ka šodien esmu cita un man vajag ko citu. laiks ir gudrs, viņam drīkst iespert, pabuhņīt, bet nedrīkst neļauties. man neliekas, ka mēs izvēlamies, kā būt. mūsu vēlmes un darbības tiek ņemtas vērā, bet, lai perfekti iekļautos mirkļa harmonijā, ir bijis jāgaida un ir bijis jāgaida ilgi. tikai ar šodienas pieredzi ir iespējama šodiena. tikai nepieķeroties vakardienai, neejot pret straumi, ir iespējama šodiena.
šķiet, esmu tāda rezervēta fatāliste. viss notiks tā, kā tam būs jānotiek. vienīgais, kas jādara pašam: jānoorientējas laikā un telpā, lai saprastu, vai viss ir viegli, pareizi un dabiski. vai ir kaut kas, ko darīt, lai būtu viegli, pareizi un dabiski. vai šeit te un tagad ir kaut kas tik svarīgs, lai es tik viegli nepadotos? vai arī zīmes rāda, ka laiks doties tālāk.
neaizturi, to, kas aiziet. nepadzen to, kas nāk. šodiena ir visskaistākā robežšķirtne.
(ne)būt vienam ir primitīvas bailes. bailes nedrīkst rādīt ceļu.
Leave a comment    |
