as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

divi fenomeni.
pirmais. mobilā interneta fleška strādā istabā a, bet, pārnesta uz istabu b, uzvedas kā tāda mirstoša rudens lapsene. mobilais internets. tā viņu sauc.

otrais. ko jocīgi spēcīgi sajutu vakar. it kā nekas jauns. lai arī kā es ienīstu šo nekam nederīgo laiku, šo bezjēdzīgo bezdarbību, slimo nogurumu, man ir bijis daudz labāk, bet nav bijis tik labi. un es varētu restaurēt entās situācijas, kas burtiski dveš pēc conditions of perfect, bet iekšā dīc un dīdās mazmazītiņais "so what?". un varbūt pefekti būtu lieki. dzīvot konstantā reibumā būtu lieki.

ai, muļķības. pārdomāju. gribu dzīvot konstantā reibumā, kam ar alkoholu nav nekāda sakara.

dumji, ka mans vīrietis lasa manu cibu. nu ne vienmēr. jo tad varu dažreiz netieši sūdzēties. cerot, ka varbūt viņam būs laiks iedziļināties. un, jā, nē, nav dumji. citādi es te reizi pa reizei banāli izkustu un atstātu neglītus traipus. tagad tāda pietonēta sajūsma, no sērijas, vaidieniņcikjauki, tikt pamodinātai ar kaut kādu nejēdzīgu telefonzvanu, pamosties ar ierastu nogurumu, ierasti pačinkstēt par nevarēšanu pavāļāties ilgāk, ierasti paskatīties pa logu un nospļauties...

nē, nopietni. šausmīgi drausmīgi jauki.


jābrauc ka uz to portugāli. varbūt tai saulē, lažā un plažā vienreiz beigsies šitā līksmā apātija.