Nov. 21st, 2011 01:31 am
man gribētos
staigāt pa ielām ar mazu diktofonu. līdzīgi kā ar pleierīti, tikai pavisam
otrādi. ierakstīt nesvarīgas domas, bet tai svarīgajā domāšanas brīdī. varbūt
tad viņas arī pēc tam varētu saglabāt drusku sava viltotā svarīguma.
tūlīt būs ziema.
pa vienu peļķi gandrīz izdevās paslidināties. kā tramīgs dzīvnieks eju mājup.
vairs nemāku viena. ne tā ka bail, bet- piesardzība. rokas kabatā ķimerējas gar
atslēgām. arī tāpēc, ka manas jaunās nesmēķējošās rokas nezina, ko ar sevi
iesākt. bet galvenokārt, lai visiem briesmoņiem zem gultām un ietvēm izdurtu
acis. ai, bet tāda jocīga es esmu. ne no kā nebaidos, bet no visa sargos.
stopējot pāri eiropai, pirmo nakti gulēju, apkampusi asaru gāzes baloniņu.
tiem, kam otrais liktos normāli, pirmais neliktos. un otrādi. bet es esmu viss.
vai nekas. izrēķiniet.
tā vai tā. filma
pilnīgi vai purina asaras laukā. sabesī drusku. nu negribu es tikt aizkustināta
ar varu. tai brīdī, kad izfunktierēju, ka vienīgā matemātika šeit ir iespējama
tāda pati kā tai filmā ar īstvudu, kuru sauca kaut kādas laikam mašīnas vārdā.
vienīgais veids kā nomazgāt grēkus pirms galu atdošanas, ir piebeigt kādu
slikto, lai uzdāvinātu dzīvi labajiem. tā notiek. pieklājīgi noraudu sešas
asaras. sirds matemātika, ejiet ka bekot.
man gribas, lai
filma mani paved, pārsteidz un izsmērē pa grīdu.
kaut kur lasīju.
un, ak vai, cik aplam neoriģināli, sekos seksa alegorija
, ka labas grāmatas ir
kā sekss bez orgasma. uzvelcies aizvien vairāk, lasi aizvien ātrāk, kaut ko
gaidi, kaut ko gaidi, it kā ir šausmīgi labi, bet kaut ko gaidi, bet tad ir
pēdējā lappuse, un it kā ir labi, bet viss ir cauri, un- žēl. tas citāts bija
citāds. bet ideja kaut kāda tāda. a ar labām filmām, šķiet, ir viss orgasms.
tas brīdis pirms gaismas kinoteātrī, protams. tad man ir jāraud. ne tāpēc, ka
skumji vai priecīgi līdz asarām, bet tāpēc, ka kaut kāds plakans mēsliņš man ir
licis apzināties dzīvību, dzīvi, ka viss ķermenis ir nokaitēts un jūtīgs, ka
visa būtība tāda ir. gaisma apdulinās. mjā, šis festivāls man vēl nav licis
kaukt. pēc pirmajām četrām filmām, vēl
ir laiks.
vienos naktī es
svešam vīrietim iedodu savu telefona numuru. diesviņzin kāpēc. tūlīt būs ziema,
viņš mani piedāvā aizvest mājās, drebinos, gandrīz piekrītu, bet tad tomēr
neļaujos, ne tāpēc, ka man būtu bail, no tādiem man nav bail, ar intuīciju viss
labi, vienkārši- nezinu. negribas gvelzt kaut kādu sviestu. paliek jautājums,
kāpēc telefonu? tāpēc, ka negribas runāt. slinkums atšūt. atšūšu, kad
piezvanīs. viņš ir itālis, kurš tad tos var norunāt. telefons, kaut kāds
pārklausīts mans vārds, un kāda starpība.
uz plakāta, kur
uzprintēts es mīlu... uzreiz pēc sašas ir mans vārds. nē, ne mans vārds. veids,
kā es rakstu savu vārdu, gan rokrakstā, gan saīsinājumā. pat apstājos uz
mirkli, un domāju, vai esmu mēnessērdzīgi atzinusies sev mīlestībā. maz ticams.
diez vai vājprāta uzplūdos es sevi mīlētu. tūlīt būs ziema.
divpadsmit gados es par to rakstīju dzejoli. interesanti, vai tādas lietas tiek izmestas no
visurienes, izņemot mazās maigām atmiņām? tur bija kaut kas par leduslaikmetu,
kas būs viskarstākais, kas bijis. mīļi un muļķīgi, bet toreiz vēl tas nelika
domāt par dullu vāveri ar zīli. Leave a comment |