Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

Nov. 21st, 2011 01:31 am

man gribētos staigāt pa ielām ar mazu diktofonu. līdzīgi kā ar pleierīti, tikai pavisam otrādi. ierakstīt nesvarīgas domas, bet tai svarīgajā domāšanas brīdī. varbūt tad viņas arī pēc tam varētu saglabāt drusku sava viltotā svarīguma.

tūlīt būs ziema. pa vienu peļķi gandrīz izdevās paslidināties. kā tramīgs dzīvnieks eju mājup. vairs nemāku viena. ne tā ka bail, bet- piesardzība. rokas kabatā ķimerējas gar atslēgām. arī tāpēc, ka manas jaunās nesmēķējošās rokas nezina, ko ar sevi iesākt. bet galvenokārt, lai visiem briesmoņiem zem gultām un ietvēm izdurtu acis. ai, bet tāda jocīga es esmu. ne no kā nebaidos, bet no visa sargos. stopējot pāri eiropai, pirmo nakti gulēju, apkampusi asaru gāzes baloniņu. tiem, kam otrais liktos normāli, pirmais neliktos. un otrādi. bet es esmu viss. vai nekas. izrēķiniet.

tā vai tā. filma pilnīgi vai purina asaras laukā. sabesī drusku. nu negribu es tikt aizkustināta ar varu. tai brīdī, kad izfunktierēju, ka vienīgā matemātika šeit ir iespējama tāda pati kā tai filmā ar īstvudu, kuru sauca kaut kādas laikam mašīnas vārdā. vienīgais veids kā nomazgāt grēkus pirms galu atdošanas, ir piebeigt kādu slikto, lai uzdāvinātu dzīvi labajiem. tā notiek. pieklājīgi noraudu sešas asaras. sirds matemātika, ejiet ka bekot.

man gribas, lai filma mani paved, pārsteidz un izsmērē pa grīdu.

kaut kur lasīju. un, ak vai, cik aplam neoriģināli, sekos seksa alegorija , ka labas grāmatas ir kā sekss bez orgasma. uzvelcies aizvien vairāk, lasi aizvien ātrāk, kaut ko gaidi, kaut ko gaidi, it kā ir šausmīgi labi, bet kaut ko gaidi, bet tad ir pēdējā lappuse, un it kā ir labi, bet viss ir cauri, un- žēl. tas citāts bija citāds. bet ideja kaut kāda tāda. a ar labām filmām, šķiet, ir viss orgasms. tas brīdis pirms gaismas kinoteātrī, protams. tad man ir jāraud. ne tāpēc, ka skumji vai priecīgi līdz asarām, bet tāpēc, ka kaut kāds plakans mēsliņš man ir licis apzināties dzīvību, dzīvi, ka viss ķermenis ir nokaitēts un jūtīgs, ka visa būtība tāda ir. gaisma apdulinās. mjā, šis festivāls man vēl nav licis kaukt.  pēc pirmajām četrām filmām, vēl ir laiks.

vienos naktī es svešam vīrietim iedodu savu telefona numuru. diesviņzin kāpēc. tūlīt būs ziema, viņš mani piedāvā aizvest mājās, drebinos, gandrīz piekrītu, bet tad tomēr neļaujos, ne tāpēc, ka man būtu bail, no tādiem man nav bail, ar intuīciju viss labi, vienkārši- nezinu. negribas gvelzt kaut kādu sviestu. paliek jautājums, kāpēc telefonu? tāpēc, ka negribas runāt. slinkums atšūt. atšūšu, kad piezvanīs. viņš ir itālis, kurš tad tos var norunāt. telefons, kaut kāds pārklausīts mans vārds, un kāda starpība.

uz plakāta, kur uzprintēts es mīlu... uzreiz pēc sašas ir mans vārds. nē, ne mans vārds. veids, kā es rakstu savu vārdu, gan rokrakstā, gan saīsinājumā. pat apstājos uz mirkli, un domāju, vai esmu mēnessērdzīgi atzinusies sev mīlestībā. maz ticams. diez vai vājprāta uzplūdos es sevi mīlētu.

 tūlīt būs ziema. divpadsmit gados es par to rakstīju dzejoli.  interesanti, vai tādas lietas tiek izmestas no visurienes, izņemot mazās maigām atmiņām? tur bija kaut kas par 

leduslaikmetu, kas būs viskarstākais, kas bijis. mīļi un muļķīgi, bet toreiz vēl tas nelika domāt par dullu vāveri ar zīli.

Leave a commentPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry