as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

es parasti apmaldos jaunajā pasaulē, bet šoreiz apmaldījos vairāk kā parasti. varēja būt biezāka šalle un ērtāki zābaciņi, citādi man patīk apmaldīties jaunajā pasaulē. tur ir miers un daudz bērnudārzu. spārdīju lapas un domāju par domām.

pirmīt piektajā autobusā pētīju kundzīti gados, kas izskatījās pēc apkaltuša putna. viņai bija dzeltena cepure, dzelteni cimdi un dzeltens džemperis. cepuri un cimdus viņa bija adījusi pati, acīmredzami redze vai pirksti vai abi jau smagi klibo, no raksta lauzās ārā ilgas pēc rūpīga darba, bet brīžiem samudžījumi, plānumi un citi adīšanas gļuki. džemperis bija perfekts. vai nu pirkts, vai sen sen adīts. man vairs nebija daudz ko domāt par putna kundzīti, tāpēc pievērsos dāmai pa kreisi no manis. viņa arī bija stipri gados, bet arī stipri kopta. mēģināju nolasīt materiālo stāvokli. viņa acīmredzami gribēja izskatīties naudīgāka kā bija, bet visticamāk, lai arī savām ilūzijām neatbilstoša, turīgāka par lielāko daļu savu vienaudžu un nešaubīgi turīgākā savā vecuma grupā šai autobusā. mēģināju ieraudzīt zābakus, zābakiem vajadzētu man visu pastāstīt, bet man priekšā piesēdās cita kundzīte, likās, ka viņa nosoda mani, jo aizņēmu divas vietas. tāpēc, ka pa labi sēdēja vīrietis ar dienvidu līko degunu un tumšajām, tumšajām acīm. no tādiem jāietur distance. profilaksei. gribēju teikt, ka, ja kāds iekāps, sarūmēšos, bet, nu jā, negribēju vis teikt, bet tā es no sirds domāju. tad turks izkāpa un tantuks gluži ar švunku rāvās uz manu pusi, un pēkšņi es biju stūrī. nav sliktākas vietas sabiedriskajā transportā kā aizmugurējās rindas stūris. nekad vairs netikt ārā.

tad pēkšņi līksms daunītis virzījās pie mums. viņiem noteikti ir politkorektāks apzīmējums. līksms garīgi atpalikušais ar drusku savādiem vaibstiem? daunītis izklausās mīļāk. vienmēr domāju, ja daba ir nežēlīga, tad līdz galam. tāpat kā stipri apaļi cilvēki bieži vien valkā brilles, ir apveltīti ar sliktu ādu vai taukainiem matiem, tā arī mazie daunīši, parasti bez iedzimtajām nelādzībām, tiek arī... nu piemēram, šis bija ticis pie varen izteiksmīga un pūtaina deguna. tankš, viņš bija blakus dāmītei, lai tiktu ārā man bija jāuzveic veseli divi kadri, kas sabiedriskajā transportā braukā ar atlaidēm. tad priekšā ieraudzīju neskaidru figūru, intuīcija teica, ka tas ir vēl viens daunītis. daunīšu grupa? mhm. sāku skatīties apkārt un sapratu, ka nu uz katru tantiņu ir viens daunītis. meklēju grupas vadītāju. aha, tur jau viņa bija. runājot par resniem cilvēkiem ar brillēm, taukainiem matiem un sliktu ādu. varbūt tāda profesijas izvēle, lai par spīti visam, būtu prieks skatīties spogulī?

mentāli sevi iedunkāju. neizkāpu kosmosā (interesanti mums te tās vietas tallinā apzīmē, tas gan), daļēji tāpēc, ka bija bail, ka tāpat neizlauzīšos, daļēji jo biju pārlieku iegrimusi savu subjektu apcerē.

nākamajā gan. igauņi reti vienkārši lūdz, lai palaiž. viņi labprātāk demonstratīvi sačubina savu iedzīvi, ziņojot, ka nākamā pieturā kā radīta viņiem. domāju, ka varētu uzvilkt cimdus, gana vizuāls žests. bet tantiņa bija pārāk iegrimusi tai pašā apcerē kur es. tas ir skaisti, uz viņiem drīkst blenzt, viņi parasti to neņem vērā. patiesībā vienīgā, kas neblenza, bija gadus deviņus veca maza nopietna meitenīte, kas rakstīja īsziņu uz sava hello kitty telefona.
tad nu man nācās verbāli pievērst savu uzmanību. atvainojiet, teicu igauniski. tantiņa teica pretī kaut ko laipnu un nesaprotamu. "jah," es teicu. jā visās valodās tomēr ir tik universāls vārds. reizi pa reizei varbūt nākas attapties orģijās ar kailiem ķermeņiem un kokaīnu, bet tāpēc vien atteikties no jā teikšanas būtu muļķīgi. tad kājās pieleca arī daunītis, kaut tehniski viņš tikai pieleca man priekšā, nevis atviegloja izkļūšanu, es tomēr skatījos uz viņiem abiem un smaidīgi atkārtoju paldies. un, ziniet, tas bija godīgs un sirsnīgs smaids. domu nozīme ir pārspīlēta.

kad alekss man teica, ka gribētu lasīt domas, iebildu, ka tas būtu pavisam šausmīgi. viņš, šķiet, nesaprata, ka nedomāju, ka cilvēki ir tik slikti, ka tas būtu šausmīgi. vienkārši domas ir apzināti brīvas no vērtējuma, līdz ar to pilnas bērnišķīgas visatļautības. cilvēki ne vienmēr domā to, ko domā, visbiežāk viņi vienkārši garlaikojas sabiedriskajā transportā.

tagad jau šis bezjēdzīgo prātojumu atstāsts ir pietonēts pieklājīgs. pavisam tīras domas nereti ir reti riebīgas. daudzējādi man šķiet, ka tas ko cilvēki saka, bieži vien vairāk atbilst viņu domām, kā pašas domas. domas ir tādas peldošas autonomas saliņas.


citiem vārdiem. manā galvā neparasti bieži neviens nedzīvo.